Latvijas Veselības Psihologu asociācija - Emuāri

Mazāk sēdēt: mazas izmaiņas, kas sniedz būtisku atšķirību

Wed, 18 Feb 2026 14:46:00 +0000

Autore: Zofija Ščuka (Zofia Szczuka), SWPS Universitāte, Polija un Dīkina Universitāte, Austrālija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Ieguvumi veselībai no fiziskās aktivitātes palielināšanas ir plaši zināmi. Bet vai mēs pievēršam tādu pašu uzmanību tā sauktajam "mazkustīgajam dzīvesveidam"?

Mazkustīgs dzīvesveids ir jebkādas nomoda aktivitātes, ko veicam dienas laikā sēžot vai guļot, un kas no mūsu ķermeņa prasa ļoti maz enerģijas. Būtiski, ka mazkustīgs dzīvesveids NAV tas pats, kas zema fiziskā aktivitāte. Jūs varat ik rītu veikt 30 minūšu skrējienus, bet pārējo dienas daļu joprojām pavadīt ilgstoši sēžot darbā vai mājās. To dažreiz sauc par "aktīvā dīvāna kartupeļa" fenomenu, kur regulāras fiziskās aktivitātes pastāv līdzās ilgām sēdēšanas stundām. Mazkustīga dzīvesveida samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana ir vispāratzīti mērķi pašreizējāsPasaules Veselības organizācijas vadlīnijās.

Ar mazkustīgu dzīvesveidu saistītie riski

Mēs sēžam gan darbā, gan ēdot, ceļojot, kā arī pavadot laiku sociālajos tīklos. Dati liecina, ka daudzi veselības aprūpes speciālisti, piemēram, ģimenes ārsti, parastā darba dienā pavada vairāk nekā 10,5 stundas sēdus. Šie skaitļi ir būtiski. Ilgstoša sēdēšana palielina daudzu veselības problēmu, piemēram, sirds un asinsvadu slimību, diabēta, vairāku vēža veidu un depresijas risku. Vai esat kādreiz domājuši, cik lielu daļu savas dienas pavadāt sēžot un cik bieži jūs pārtraucat sēdēt? Kā ir ar cilvēkiem, par kuriem rūpējaties mājās un darbā? Šos jautājumus ir vērts apsvērt.

Kāpēc tas ir svarīgi jums un jūsu pacientiem?

Tas, cik daudz jūs sēžat un cik bieži jūs kustaties, var ietekmēt ne tikai jūsu veselību, bet arī to, kā pacienti reaģē uz jūsu sniegtajām rekomendācijām veselības jomā. Pētījumi liecina - ja pacienti uzskata, ka viņu veselības aprūpes speciālists ir aktīvs, viņi jūtas pārliecinātāki par to, ka arī pašiem jābūt aktīvākiem. Daudziem cilvēkiem veselības aprūpes speciālisti ir nozīmīgi atdarināšanas paraugi; cenšoties samazināt kopējo sēdēšanas laiku vai pārtraukt sēdēšanu ar īsām aktivitātēm, jūs stiprināt savu veselību un arī demonstrējat saviem pacientiem veselīgākus paradumus.

Un pat, ja jūsu darbs jau ietver daudz kustību visas dienas garumā, pacientu mudināšana samazināt mazkustīguma paradumus joprojām ir būtiska, jo daudzi pieaugušie un bērni lielāko daļu sava nomoda laika pavada sēžot, un šis rādītājs gadu gaitā nepārtraukti pieaug. Tajā pašā laikā sabiedrības informētība par šo problēmu joprojām ir zema.

Sēdēšanas aizstāšana ar kustību

Varat meklēt vienkāršus veidus, kā sēdēšanu aizstāt ar kustību. Pierādījumi arī liecina, ka šīs izmaiņas ir vieglāk veikt, ja tas notiek kopā ar tuvu draugu, attiecību partneri vai ģimenes locekli. Aktivitāšu ieviešanu ikdienā var sākt ar nelielām darbībām, piemēram, izkāpšanu no autobusa vienu pieturu agrāk pa ceļam uz darbu vai aktīvāka veida par sēdēšanu pie ekrāna izvēlēšanās kopīgai laika pavadīšanai ar ģimeni. Un pat tad, ja sēdēšana ir neizbēgama, īsas pauzes iešanai ātrā tempā vai izstaipīšanās var būtiski mainīt situāciju. Piecelšanās no krēsla pat uz dažām minūtēm uzlabo mūsu koncentrēšanās spējas, garastāvokli un produktivitāti. Biežas kustību pauzes arī samazina stresa līmeni, miegainību, sāpes vai ķermeņa diskomfortu, sirds slimību risku un glikozes līmeni plazmā divas stundas pēc ēšanas.

Dažādi sēdēšanas modeļi, atšķirīga ietekme uz veselību

Pat ja divi cilvēki pavada vienādi ilgu laiku sēžot, veids, kādā šis laiks sadalās, var ievērojami atšķirties. Un šī atšķirība ir svarīga veselībai. Akselerometra pētījumā šīs atšķirības tika ilustrētas, pretstatot divus uzvedības profilus.

“Sēdētāji” mēdz ilgstoši sēdēt visu dienu, bieži vien tikai ar dažiem īsiem pārtraukumiem. “Pārtraucēji” bieži pieceļas kājās, piemēram, telefona zvanu laikā vai īsās pauzēs starp uzdevumiem. Pētnieki atklāja, ka cilvēkiem, kuri biežāk pārtrauca sēdēšanu, bija labāki vielmaiņas rādītāji neatkarīgi no kopējā mazkustīgi pavadītā laika un vidējas līdz augstas intensitātes aktivitātēm. Īpaši interesanti ir tas, ka dalībniekiem “pārtraucēju” augstākajā kvartilē (ar visbiežākajiem pārtraukumiem) vidukļa apkārtmērs bija aptuveni par 6 centimetriem mazāks nekā “sēdētājiem” zemākajā kvartilē.

Pētījumi šajā jomā vēl ir agrīnā stadijā, tāpēc nav pētījumos balstītu ieteikumu par to, cik bieži pārtraukt sēdēšanu, taču pašreizējie pierādījumi liecina, ka īsi pārtraukumi jāveic aptuveni ik pēc 30 minūtēm. Kopējā sēdēšanas laika samazināšana un īsu aktīvu pārtraukumu integrēšana jūsu ikdienā var radīt pārmaiņas gan jums, gan jūsu līdzcilvēkiem, gan arī pacientiem neatkarīgi no tā, vai tiek sasniegts ieteicamais fizisko aktivitāšu līmenis.

Praktiski ieteikumi

Praktiski veidi, kā samazināt sēdēšanu darbā un mājās:

Pārtrauciet sēdēšanu, kad vien varat: klīniskajā un cita veida darbā pie rakstāmgalda ir izplatīti ilgi, nepārtrauktas sēdēšanas laikaposmi. Pat īsa izkustēšanās, stāvēšana, stiepšanās vai īsa pastaiga, palīdz pārtraukt šos ilgstošos sēdēšanas periodus (skatīt piemērus).

Iekļaujiet kustības darbībās, ko jau veicat: kustībai nav jābūt atsevišķam uzdevumam. Pastaigas telefona zvanu laikā, starp pacientiem vai pa ceļam pēc kafijas var summēties dienas laikā.

Stāviet vieglāku uzdevumu veikšanas laikā: piezīmju lasīšanai, e-pasta pārbaudei vai televizora skatīšanās laikā ne vienmēr ir nepieciešams krēsls. Vienkārši pielāgojumi, piemēram, klēpjdatora novietošana augstāk vai stāvgalds var padarīt stāvēšanu par viegli īstenojamu ieradumu.

Izmantojiet ikdienas aktivitātes kā iespēju kustēties: mājsaimniecības darbi, darījumu kārtošana un brīvais laiks piedāvā iespējas aizstāt sēdēšanu ar viegli veicamām aktivitātēm, kāpšanu pa kāpnēm, iešanu kājām vai kustēšanos, skatoties televizoru.

Sakārtojiet savu vidi, lai tā veicinātu kustības: nelielas izmaiņas darba un mājas vidē var veicināt kustības bez lielas piepūles, novietojot priekšmetus tālāk par rokas stiepiena attālumu, iestatot atgādinājumus piecelties vai paturot prātā dažus vienkāršus vingrinājumus.

Atbalsts veselības aprūpes darbiniekiem saistībā ar cilvēku nevēlēšanos vakcinēties

Wed, 03 Dec 2025 13:31:00 +0000

Autores: Davna Holforda (Dawn Holford), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Linda Karlsone (Linda Karlsson), Turku Universitāte, Somija, Frederike Tauberte (Frederike Taubert), Erfurtes Universitāte, Vācija, Emma C. Andersone (Emma C. Anderson), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Virdžīnija C. Goulda (Virginia C. Gould), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste

Pārskatīt maldīgus priekšstatus par vakcināciju

Vakcinācija ir viens no veiksmīgākajiem sabiedrības veselības instrumentiem – tiek lēsts, ka tā glābj 6 dzīvības katru minūti. Taču vakcinācija saskaras arī ar sabiedrības pretestību, un pastāvīgā dezinformācija grauj sabiedrības uzticēšanos vakcinācijai un rada izaicinājumus veselības aprūpes darbiniekiem, kuri iesaistīti vakcinēšanā. Kā veselības aprūpes darbiniekiem spēt izsekot maldinošu stāstu plūdiem par vakcīnām? Ko viņiem teikt pacientiem, kuri min šos stāstus kā iemeslus nevakcinēties vai nevakcinēt savus bērnus?

Lai gan varētu būt kārdinājums argumentēt, atsaucoties uz faktiem, jāņem vērā, ka koriģēt maldīgos uzskatus par vakcīnām, ko bieži vien veicina dezinformācija, nevar tikai daloties ar faktos balstītu informāciju. Ņemiet piemēru no sen atspēkotā mīta par vakcīnām un autismu: neskatoties uz pētījumiem gadu desmitu garumā un plašiem pierādījumiem, ka starp to nav saistības, veselības aprūpes darbinieki joprojām saskaras ar šīm bažām vecāku vidū. Šādi mīti ir “lipīgi”, jo tie spēlē uz visdziļāk apslēptām cilvēku bailēm, izmantojot spēcīgus stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet patiesi. Lai uzturētu šos mītus dzīvus sabiedrībā, tos var izmantot arī politisku mērķu sasniegšanai.

Ko veselības aprūpes darbinieki var teikt tiem, kuriem ir maldīgi uzskati par vakcīnām? Viss sākas ar izpratni par to, kas ietekmē cilvēka uzskatus. Iedomāsimies divus vecākus – Tīnu un Tomu. Abi ir noraizējušies, ka viņu bērnu imūnsistēma netiks galā ar visām ieteicamajām vakcinācijām. Šis ir vēl viens izplatīts maldīgs uzskats: fakts ir tāds, ka vakcīnās ir tikai niecīga “deva” vīrusa vai baktērijas, salīdzinot ar reālu slimību. Tomam bažas rada bailes no blakusparādībām, ko var izraisīt vakcīnas. Tīnai bažas rada vēlme, lai viņas bērnam būtu spēcīga “dabiska” noturība pret slimībām. Virspusējo bažu dziļākos virzītājspēkus psiholoģijā dēvē par attieksmes saknēm (dziļākajiem cēloņiem), un tās var motivēt cilvēkus pieķerties saviem maldiem, saskaroties ar maldu atspēkojumiem kā faktiem.

Bieži vien mums ir dabisks impulss labot maldīgos uzskatus, ko dzirdam no citiem. Tomēr pētījumi liecina – ja mēs vispirms apstiprinām, ka izprotam cilvēku attieksmes saknes, tad varam sekmēt to, ka viņi ir atvērtāki savu mītu pārskatīšanai, un tādējādi iespējams palielināt vakcīnu pieņemšanu. Tātad, lai kliedētu Toma bažas, mēs varētu vispirms apliecināt viņam, ka ir normāli vēlēties aizsargāt savu bērnu. Turpretī, lai kliedētu Tīnas bažas, palīdzoši varētu būt atzīt, ka kopumā ir ieteicams izvairīties no nevajadzīgas medikamentu lietošanas. Pēc kontakta izveidošanas un uzticēšanās panākšanas, mēs varam turpināt viņu nepareizo uzskatu kliedēšanu un dalīties ar plašāku informāciju par vakcināciju.

Kā mēs varam sagatavot veselības aprūpes darbiniekus sarunām par vakcīnām?

Labākais veids, kā kliedēt maldīgus uzskatus par vakcīnām, ir pielāgotas, uz dialogu vērstas pieejas. Ja cilvēki var runāt ar veselības aprūpes darbiniekiem, kuriem viņi uzticas attiecībā uz medicīniskiem padomiem, tas var būt ļoti efektīvi vakcinēšanās pieņemšanai. Šādas pieejas piemērs ir empātiskā atspēkošanas intervija – četru soļu sistēma, kas strukturē sarunas par vakcīnām, izmantojot iepriekš aprakstītas uz pierādījumiem balstītas metodes uzticēšanās veicināšanai un kliedē maldīgus uzskatus, vienlaikus respektējot cilvēku attieksmes saknes. Šāda intervija tika izveidota JITSUVAX projekta ietvaros un tā balstās uz citām pieejām, kas ietver dialogu, piemēram, motivējošo interviju.

Tomēr ne vienmēr ir viegli iesaistīties cieņpilnā dialogā ar pacientiem par vakcināciju. Veselības aprūpes darbinieki var uztraukties par konflikta izraisīšanos diskusijas laikā. Daudzi veselības aprūpes darbinieki nav apmācīti, lai būtu gatavi šādām sarunām. Patiesībā, ja veselības aprūpes darbinieki saņem apmācību vai norādījumus, tie parasti balstās uz informācijā bāzētu pieeju, faktu sniegšanu, kas var būt neproduktīvi. JITSUVAX projektā intervēja veselības aprūpes darbiniekus, kuri raksturoja savu vajadzību pēc īpaša atbalsta un stratēģijām, ko viņi varētu izmantot, kliedējot pacientu maldīgos uzskatus par vakcīnām.

JITSUVAX projekta ietvaros tika izstrādāti rīki, lai palīdzētu veselības aprūpes darbiniekiem izmantot empātisko atspēkojošo interviju sarunās par vakcīnām:

• Tīmekļa resursi, kas veselības aprūpes darbiniekiem palīdz izprast 11 attieksmes saknes, kas ir pamatā maldīgiem uzskatiem par vakcīnām.

• Norādījumi par empātiskās atspēkojošās intervijas izmantošanu, lai uzlabotu sarunas par vakcīnām.

• Veselības aprūpes darbinieku apmācība empātiskās atspēkojošajās intervijas pielietošanā.

Esam vadījuši seminārus veselības aprūpes darbiniekiem visā Eiropā, kuri ziņoja par spēcīgiem un ilgstošiem uzlabojumiem pēc apmācību apmeklēšanas, kas palīdzējušas uzlabot prasmes un palielināt pārliecību par sevi sarunās par vakcīnām. Rumānijā veselības aprūpes darbinieki, kuri apmācīti empātiskās atspēkojošās intervijas un motivējošās intervijas izmantošanā, pēc pacientu konsultēšanas novēroja pierakstu skaita pieaugumu uz vakcinēšanos salīdzinājumā ar veselības aprūpes darbiniekiem, kuri nebija izgājuši šīs apmācības.

Mūsu pieredze atspoguļo Pasaules Veselības organizācijas atzinumus, ka komunikācijas prasmju apmācība veselības aprūpes darbiniekiem palīdz veidot viņu pārliecību sarunās par vakcīnām un ir vērtīgs ieguldījums.

Praktiski ieteikumi

Praktiķiem:

• Kā veselības aprūpes darbiniekam jums ir unikāla uzticamas personas loma attiecībā uz medicīniskiem padomiem. Ir jāatzīst, ka saruna ar jums var būtiski ietekmēt pacientu lēmumus par vakcināciju.

• Izpratne par pacientu attieksmes saknēm var būt palīdzoša sarunā. Domājiet par to kā par situācijas diagnostiku, lai zinātu, kādai jābūt pieejai pacienta bažām. Metodes, kas palīdz šajā diagnostikas posmā, ietver atvērtos jautājumus (piemēram, "Kāda informācija pamatotu jūsu lēmumu?"), nevis slēgtos jautājumus (piemēram, "Vai varu jums sniegt kādu informāciju?"), un aktīvas klausīšanās praktizēšanu, pārdomājot pacienta teikto.

• Ir efektīvi, uz pierādījumiem balstīti veidi, kā kliedēt mītus par vakcināciju, vienlaikus saglabājot savstarpēju sapratni. Meklējiet apmācības šajās metodēs, lai stiprinātu savu pārliecību un prasmes risināt sarunas par vakcināciju.

• Jums varētu būt bažas, ka sarunas ar pacientiem aizņem vairāk laika nekā parasti ilgst konsultācija. Komunikācijas pieejas, piemēram, empātiska atspēkojoša intervija, nodrošina metodes, lai maksimāli palielinātu sarunas efektivitāti pat tad, ja jums ir tikai dažas minūtes. Būtiskāk ir veidot uzticēšanos un likt pamatu turpmākām diskusijām, nekā sniegt informāciju, kas netiks uztverta pozitīvi.

• Turpiniet praktizēt apgūtās komunikācijas prasmes un paņēmienus – prasmes parasti uzlabojas, pielietojot tās praksē.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Pārdomājot, kā novecojot saglabāt aktivitāti un veselību

Tue, 14 Oct 2025 08:15:00 +0000

Autore: Aina Čalabajeva (Aïna Chalabaev), Grenobles Alpu Universitāte, Francija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Jau iepriekšejās tēmās esam minējuši, ka pētījumos ir labi pierādīti ieguvumi no regulārām fiziskajām aktivitātēm veselībai cilvēkiem vecumā pēc 65 gadiem. Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi skaidras vadlīnijas par tādu aktivitāšu apjomu un veidu, kas saistīti ar ieguvumiem veselībai. Tomēr visā pasaulē vecāka gadagājuma cilvēki joprojām ir viena no neaktīvākajām iedzīvotāju grupām.

Viens-der-visiem pieejas ierobežojumi

Jāuzsver, ka ar izpratnes veicināšanu par ieguvumiem no fiziskajām aktivitātēm vien nepietiek; jāpārvar plaisa starp nodomu un uzvedību. Veselības psiholoģijas pētnieki ir izstrādājuši virkni uz teoriju balstītu metožu veselīgas uzvedības veicināšanai. Tomēr dažas metodes, kas ir efektīvas jaunākiem pieaugušajiem, var būt neefektīvas vai pat kaitīgas vecāka gadagājuma pieaugušajiem, un tas akcentē nepieciešamību pēc pielāgotām pieejām.

Vecuma diskriminācija jeb eidžisms: slēpts šķērslis fiziskām aktivitātēm

Vecuma diskriminācija ir šķērslis, kas raksturīgs tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tas ietver stereotipus (uzskatus, pārliecības), aizspriedumus (ietekmes) un/vai diskrimināciju (uzvedību). Lai gan stereotipi var būt pozitīvi, tie visbiežāk mēdz būt negatīvi, un 20. gadsimtā šī tendence ir pastiprinājusies. Šādi stereotipi veicina diskrimināciju. Aptuveni 35% pieaugušo vecumā no 65 gadiem sastopas ar diskrimināciju ikdienas dzīvē, un viens no 17 pieaugušajiem vecumā no 50 gadiem – veselības aprūpes jomā.

Veselības aprūpes speciālisti bieži tiek izglītoti par novecošanos, tikai skatoties caur slimību un veselības pasliktināšanās prizmu. Apvienojumā ar ikdienas saskarsmi ar trausliem vecāka gadagājuma cilvēkiem, tas var pastiprināt eidžisma pozīciju. Pretēji tam eksperimentālos pētījumos gūti stereotipiem pretēji dati (piemēram, par senioru īpatsvaru, kuri veic brīvprātīgo darbu, strādā vai attīsta jaunas prasmes). Šādos pētījumos arī tiek veicināti kontakti starp dažādām paaudzēm, lai mainītu uztveri, t.i. – tiek atbalstīta jēgpilna dažādu paaudžu cilvēku sadarbība, īpaši – starp jaunākām un vecākām vecuma grupām.

Vecāka gadagājuma pieaugušie papildus diskriminācijai var arī internalizēt ar vecumu saistītus stereotipus. Bekas Levijas (Becca Levy) komanda piedāvāja modeli par to, ka iepriekš dzīvē apgūtie stereotipi ietekmē vecāka gadagājuma pieaugušo pašuztveri, veselību un ilgmūžību. Piemēram, jauniešiem ar negatīviem vecuma stereotipiem ir lielāka iespēja pēc 30 gadiem piedzīvot sirds un asinsvadu slimības. Uzskatu par novecošanos nozīmību var izskaidrot ar to ietekmi uz veselības uzvedību, jo tie, kuriem ir pozitīva attieksme pret savu novecošanu, biežāk paliek aktīvi un pieņem veselīgus ieradumus.

Intervences vecuma diskriminācijas un tās ietekmes mazināšanai

Vairākos pētījumos ir pārbaudīti veidi, kā veicināt pozitīvu pašuztveri par novecošanos, īpaši saistībā ar fizisko aktivitāti. Piemēram, Beijers (Beyer) un līdzautori (2019) veica nejaušinātu pētījumu ar 84 trausliem, neaktīviem vecāka gadagājuma pieaugušajiem (vidējais vecums ~77 gadi). Viena grupa saņēma standarta pielāgotas fiziskās aktivitātes (APA); otra saņēma APA un arī pašuztveres moduli. Tas ietvēra četras sesijas 12 nedēļu laikā, kas bija vērstas uz stereotipu pārskatīšanu, mācoties par novecošanos un mainot negatīvu pašuztveri. Intervences grupa uzrādīja pozitīvāku novecošanās uztveri un psihiskās veselības uzlabošanos.

Eksperimentālos pētījumos ir atklātas vēl niansētākas stereotipu sekas. Tie liecina, ka gados vecāku pieaugušo pakļaušana negatīviem stereotipiem klīnisko testu laikā pasliktina sniegumu uzdevumos, kas saistīti ar atmiņu vai satvēriena spēku. Vienā pētījumā tika atklāts, ka "vecāka gadagājuma pieaugušā" identitātes aktivizēšana samazināja satvēriena spēku gandrīz par 50%. Šī mehānisma aktivēšana var notikt nemanāmi – mijiedarbojoties ar jaunākiem veselības aprūpes speciālistiem, lūdzot norādīt vecumu veidlapās tieši pirms klīniskās testēšanas vai saņemot informāciju, ka tiek pārbaudītas vecumam atbilstošas spējas. Tāpēc veselības aprūpes speciālistu uzdevums ir garantēt klīnisko vidi, kas ir brīva no vecuma diskriminācijas norādēm, piemēram, izvairoties lūgt gados vecākiem pieaugušajiem norādīt savu vecumu pirms klīniskā testa veikšanas.

Kopumā vecuma diskriminācijas mazināšana prasa daudzpusīgus centienus: jāveicina izpratne un jāmaina sabiedrības uzskati, vienlaikus dodot iespēju senioriem mainīt savu uztveri par novecošanos. Lai sasniegtu šo mērķi, ir svarīgas intervences, kas balstītas zinātnē.

Praktiski ieteikumi

• Aktīvi pārdomājiet savas pieņēmumus par vecāka gadagājuma pieaugušajiem un sekojiet līdzi jaunākajām zinātniskajām atziņām, lai veidotu objektīvus ieskatus.

• Padomājiet par to, kā jūs varētu konsultācijās integrēt pozitīvas novecošanās vēstījumus, īpaši par to, ka vecāka gadagājuma cilvēki var palielināt spēku un apgūt jaunas prasmes.

• Pieminiet veidus, kā pozitīvi uzskati par novecošanos ir saistīti ar ilgtermiņa aktivitāti un veselību.

• Izvairieties no negatīvām norādēm, piemēram, aprakstot testa rezultātus kā “atkarīgus no vecuma" vai salīdzinot tos ar jaunākiem pieaugušajiem.

• Iedrošiniet vecāka gadagājuma cilvēkus iesaistīties dažādas paaudzes ietverošās programmās, kur jaunāka un vecāka gadagājuma cilvēki sadarbojas vienu un to pašu uzdevumu veikšanā.

Virs ūdens: Slīkšanas novēršanas profilakse visos līmeņos

Fri, 15 Aug 2025 09:45:00 +0000

Autores: Kaira Hamiltona (Kyra Hamilton), Grifita Universitāte, Austrālija, un Eimija Pedena (Amy Peden), Jaunās Dienvidvelsas Universitāte, Austrālija

Slīkšana ir viens no galvenajiem, tomēr lielā mērā novēršamiem nāves un traumu cēloņiem, kas palicis nenovērtēts. Ir izplatīts mīts, ka slīkšana ne vienmēr ir letāla. Slīkšanas definīcija tika pārskatīta, lai precizētu, ka slīkšana ir process, nevis rezultāts. Slīkšanas procesa rezultāti var būt nāve (letāla slīkšana) vai izdzīvošana ar vai bez paliekošām sekām, piemēram, cerebrālā insulta un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, ko izraisa skābekļa trūkums smadzenēs (ne letālas slīkšanas gadījumā). Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek lietoti tādi termini kā "sausā slīkšana", "sekundāra slīkšana" vai "gandrīz noslīkšana", taču tie ir novecojuši un medicīniski neprecīzi, tāpēc ir pienācis laiks beigt tos lietot.

Kas un kur slīkst?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 2021. gadā pasaulē noslīkstot gāja bojā 300 000 cilvēku — tas ir vairāk nekā 30 cilvēku katru stundu. Pie tam šī statistika neietver nāves gadījumus noslīkstot plūdu un ūdens transporta negadījumu, piemēram, laivu apgāšanās un prāmju nogrimšanas rezultātā. Valstīs ar augstiem ienākumiem, piemēram, Austrālijā, šādu nelaimes gadījumu iekļaušana palielina slīkšanas rādītājus par 40 %; valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pieaugums, visticamāk, ir vēl lielāks.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par slīkšanas novēršanas profilaksi ir norādīts, ka bērni līdz piecu gadu vecumam veido 24 % no visiem slīkšanas gadījumiem pasaulē, un vēl 19 % gadījumu tas notiek ar bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Slīkšanas rādītāji ir trīs reizes augstāki valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un tie veido 92 % no visiem nāves gadījumiem noslīkstot. Fatālās slīkšanas rādītāju skaits vīriešu vidū ir divreiz lielāks nekā sieviešu vidū. Maziem bērniem visaugstākās riska zonas slīkšanai ir peldbaseini un ūdenstilpnes ap māju, savukārt pieaugušajiem lielāks risks ir dabiskajās ūdenskrātuvēs, piemēram, upēs, ezeros, dīķos, pludmalēs un okeānos.

Kas palielina risku un kas palīdz novērst slīkšanu?

Neskaitot vecumu, dzimumu un atrašanās vietu, slīkšanas risku palielina vairāki citi faktori. Tie ietver, piemēram, indivīda prasmes un uzvedību, piemēram, peldēšanas prasmes, ieiešanu plūdu ūdeņos, alkohola lietošanu un dažādas veselības problēmas, kas var palielināt apdraudējumu.

Citi faktori ir saistīti ar pašu ūdenstilpni: vai bērni tiek uzraudzīti un vai ir uzstādītas barjeras, lai novērstu netīšu piekļuvi; vai ir veikts dabiskajām ūdenstilpnēm raksturīgo apdraudējumu novērtējums un ir pārliecība par to novēršanu; vai ir izpratne par bīstamām straumēm, spēcīgām un mainīga virziena straumēm un zemūdens apdraudējumiem, piemēram, upē iekritušiem kokiem; un vai cilvēki izvēlas peldēties uzraudzītās vietās, piemēram, publiskos peldbaseinos un pludmalēs, ko uzrauga glābēji.

Daudzi citi faktori ietekmē slīkšanas risku, bet, par laimi, pastāv uz pierādījumiem balstītas profilakses stratēģijas. Piemēram, Austrālijā likumdošana par peldbaseinu žogiem apvienojumā ar izglītošanas un piespiedu ietekmes līdzekļiem ir samazinājusi bērnu slīkšanas nāves gadījumus peldbaseinos par vairāk nekā 50%. Līdzīgi arī Bangladešā programmas skolas vecuma bērniem par izdzīvošanu peldot ir izrādījušās izmaksu ziņā efektīvas, ievērojami samazinot nāves gadījumu skaitu, bērniem noslīkstot.

Likumi, kas nosaka drošības pasākumu ievērošanu uz laivām un kuģiem, piemēram, glābšanas vestu valkāšanu, palīdz samazināt slīkšanas risku, pārvietojoties pa ūdeni. Vienlaikus pētījumi par slīkšanu, tostarp slīkšanas reģistruuzturēšana un pārbaude, palīdz mums uzzināt vairāk par šo problēmu un atrast labākus veidus, kā to novērst.

Sistēmas līmeņa ("s-ietvara") stratēģijas, piemēram, iepriekš minētie likumi un noteikumi, var palīdzēt veidot drošāku uzvedību visā populācijā. Tomēr, ja tās tiek apvienotas ar individuālā līmeņa ("i-ietvara") intervencēm, piemēram, izglītošanu, sociālo atbalstu, prasmju apmācību, kopējā ietekme uz slīkšanas novēršanu var būt vēl lielāka.

Pētījumi liecina, ka cilvēku domas un izjūtas būtiski ietekmē viņu veselības uzvedību, tostarp drošu uzvedību pie ūdens. Piemēram, tādas lietas kā iepriekšējā pieredze; uzskati par drošas uzvedības priekšrocībām un trūkumiem un pārliecība par spēju rīkoties; darbības plānošana un riska uztvere, sociālais spiediens un lomas, kurās cilvēki sevi redz, ietekmē to, vai cilvēks veic pasākumus, lai novērstu slīkšanu.

Tikai ar zināšanām par drošību uz ūdens nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu uzvedību. Tāpēc slīkšanas profilakses programmām jāizmanto pārbaudītas psiholoģiskās stratēģijas, lai patiešām panāktu pārmaiņas. Tā vietā, lai tikai brīdinātu par briesmām, tām jākoncentrējas uz pozitīvajiem ieguvumiem no drošības, piemēram, drošu izklaidi. Tām arī jāparāda, ka drošība uz ūdens ir normālas dzīves sastāvdaļa, iesaistot apmācībā draugus un ģimeni.

Veidojot pārliecību, ierobežojot piekļuvi riskantām vietām un mudinot cilvēkus plānot un sekot līdzi saviem drošības paradumiem, tiek veicinātas ilgstošas uzvedības izmaiņas.

Ko mēs varam darīt, lai nākotnē samazinātu noslīkšanas risku?

Kopš 2000. gada letālu slīkšanas gadījumu skaits pasaulē ir samazinājies par 38%, kas ir liels sasniegums. Taču progress nav bijis vienmērīgs. Daži reģioni, īpaši tie, kuros ir mazāk resursu, joprojām saskaras ar lielām problēmām, tostarp pieaugošiem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas un migrācija pāri jūrām. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, mums ir nepieciešami praktiski risinājumi, kas apvieno gan individuālas (piemēram, attieksmes maiņa par drošību uz ūdens), gan plašākas sistēmiskas izmaiņas (piemēram, labāka infrastruktūra un politikas). Šajos centienos varētu iesaistīties dažādas ieinteresētās puses, piemēram, valdība, kopienas, NVO un privātpersonas, kas var sniegt jēgpilnu ieguldījumu noslīkšanas novēršanā gan individuālā, gan sistēmas līmenī.

Praktiski ieteikumi

• Iestāties par stingrākiem likumiem, to izpildes kontroli un izglītošanu, lai novērstu slīkšanu. Tas ietver tādus pasākumus kā likumdošanu par baseinu žogiem, drošības standartus un marķējumu pārnēsājamiem baseiniem, kā arī alkohola lietošanas aizlieguma zonu izviešana augsta riska vietās, piemēram, pludmalēs un upju krastos. Tas nozīmē arī veicināt drošību uz ūdens kā daļu no plašākas sistēmas, piemēram, peldēšanas nodarbībām skolās un apmācības par drošību plūdos, iegūstot autovadītāja apliecību.

• Veicināt drošību uz ūdens, koncentrējoties uz to, kā cilvēki par to domā un jūtas. Tas ietver pozitīvas attieksmes veicināšanu, piemēram, izpratni par priekšrocībām glābšanas vestu valkāšanai vai bērnu pieskatīšanai pie ūdens. Tas nozīmē arī palīdzēt cilvēkiem justies pārliecinātiem par savu spēju saglabāt drošību, piemēram, izvairīties no braukšanas cauri plūdu ūdeņiem, valkāt glābšanas vestes, braucot ar laivu, un ierobežot alkohola lietošanu pie ūdens.

• Plānot aktivitātes uz ūdens. Tas nozīmē panākt, lai cilvēki pirms došanās pie ūdens pārdomātu drošības pasākumus, piemēram, paņemtu līdzi glābšanas vestes vai izvēlētos drošu maršrutu plūdu laikā. Sagatavotība palīdz novērst slīkšanu un nodrošina visu cilvēku drošību.

• Padarīt drošību uz ūdens par normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu, piemēram, valkāt glābšanas vestes, rūpīgi pieskatīt bērnus un izvairīties no alkohola lietošanas pie ūdens. Ja šāda uzvedība ir izplatīta, to atbalsta draugi un ģimene, tad šādi rīkojas arvien vairāk cilvēku, tādējādi veicinot drošību visiem.

• Atzīmējiet Pasaules noslīkšanas novēršanas dienu 25. jūlijā. Apstājieties, lai pieminētu novēršamas slīkšanas dēļ zaudētās dzīvības un pārdomātu, kā mēs varam padarīt aktivitātes uz ūdens drošākas. Apņemieties mudināt kādu iemācīties peldēt, pašiem apmeklēt peldēšanas nodarbības, vairot izpratni par slīkšanas novēršanu vai vienkārši izbaudīt ūdeni, vienlaikus rādot drošas uzvedības piemēru citiem.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane

MyLifeTool: uz cilvēku centrēta, holistiska pieeja pašvadībai cilvēkiem ar ilgstošām slimībām

Thu, 17 Jul 2025 07:46:00 +0000

Autores: Dr. Stefanija Kilinča (Stephanie Kılınç), Tīsaidas Universitāte, Apvienotā Karaliste, un Džo Kola (Jo Cole), Tīsas ielejas, Daremas un Ziemeļjorkšīras Neiroloģisko slimību alianse, Lielbritānija

Ilgtermiņa slimības rada lielas bažas pasaules veselības aprūpes sistēmām, ņemot vērā to augsto izplatībuun slimību slogu, kā arī to nozīmīgo ietekmi uz ilgstošiem dzīves gadiem ar invaliditāti. Tām ir arī būtiska negatīva ietekme uz ar veselību saistīto dzīves kvalitāti un tās tiek raksturotas līdztekus lielākai trauksmes un depresijas izplatībai nekā vispārējā populācijā.

MyLifeTool ir pašvadības rīks cilvēkiem, kuri dzīvo ar jebkuru ilgstošu slimību (piemēram, diabētu, multiplo sklerozi, hroniskām sāpēm, astmu, trauksmi, neirālās attīstības traucējumiem, iegūtu smadzeņu traumu, fibromialģiju). Tas izstrādāts sadarbībā ar cilvēkiem, kuri cieš no ilgstošām slimībām, Neuro Key biedriem un psihologiem no Tīsaidas Universitātes. Šis rīks veidots, pamatojoties uz pašvadības sistēmu cilvēkcentrētā un nepamācošā perspektīvā. Projekta centrā bija cilvēki ar ilgstošām slimībām, kuri noteica, kāds būs MyLifeTool un izvēlējās tā nosaukumu.

Mūsu pieeja pašvadībai

Ilgstošu slimību pašvadības stratēģijas bieži vien koncentrējas uz medicīniskajiem galaiznākumiem un pārvaldības stratēģijām, kā arī pārlieku fokusējas uz uzvedības maiņu, ignorējot sociālo un attiecību kontekstu. Turpretī ilgstošu slimību gadījumos pašvadību var uzskatīt par plūstošu procesu mūža garumā, kas var mainīties atkarībā no dzīves apstākļiem un simptomu izmaiņām. Tā rezultātā ierosināts pāriet no instruējošām pašvadības pieejām uz rīkiem, kas stimulē cilvēkus apsvērt un attīstīt individuālos pašvadības resursus. To paturot prātā, mēs uzlūkojam pašvadību kā ceļu uz jēgas un mērķa atrašanu vai saglabāšanu dzīvē. Tas ir nepārtraukts process, kam cilvēki pieiet no savas individuālās perspektīvas, lai tas atbilstu viņu dzīvei, mērķiem, vajadzībām un izmaiņām veselības stāvoklī. Vienlaikus tas ir par cilvēku, nevis viņa diagnozi. Šī iemesla dēļ liela daļa MyLifeTool veidota tā, lai tā lietotāji pārdomātu, kuras pašvadības stratēģijas der vai neder tieši viņiem.

MyLifeTool struktūra

MyLifeTool sastāv no piecām grāmatiņām par dažādām pozitīvās psiholoģijas aktivitātēm, kas mudina cilvēkus izpētīt savas stiprās puses. Pētījumi liecina, ka mērķtiecīga dzīve cilvēkiem ar ilgstošām slimībāmir svarīga un tā ir saistīta ar personīgo izaugsmi un labākiem veselības rādītājiem.

1. grāmatiņa: “Es un mana slimība” aplūko identitāti un spēju sākt uztvert sevi pozitīvākā gaismā. Tā ir par laipnāku attieksmi pret sevi un apzināšanos, ka tavu būtību nenosaka tava slimība. Grāmatiņa satur aktivitātes, kas mudina cilvēkus domāt par to, kas viņi ir, kādas ir viņu vērtības un ko viņi sagaida no sevis.

2. grāmatiņa: “Sava ķermeņa pieņemšana” piedāvā plānošanas un dzīves norišu tempa noteikšanas stratēģijas, kas bieži tiek aplūkotas pašvadības programmās. Aktivitātes mudina ieklausīties savā ķermenī, atpazīt, kad esat izdarījis pārāk daudz, un pārdomāt veidus, kā pārvaldīt savu enerģijas līmeni.

3. grāmatiņa: “Uzņemties kontroli” ir par savu stipro pušu atpazīšanu, dzīvesspēka veidošanu un maksimālu labo dienu izmantošanu. Tā mudina būt aktīvākam savas slimības pārvaldībā, uzzināt vairāk par savu slimību un to, ko tā ienes jūsu dzīvē. Aktivitātes ietver mērķu izvirzīšanu un stipro pušu apzināšanu.

4. grāmatiņa: “Saikne ar citiem” norāda uz atbalsta saņemšanas nozīmi, kā arī ieguvumiem no atbalsta sniegšanas, jo abi šie aspekti var stiprināt dzīves jēgas un mērķa apziņu. Aktivitātes skaidro, kā atklāt citiem, piemēram, ģimenei un draugiem, kā arī medicīnas un citiem speciālistiem, savas vajadzības.

5. grāmatiņa: “Kas man ir svarīgs” aplūko to, kas piešķir dzīvei jēgu un kā atrast laiku sev. Cilvēki atrod jēgu dažādos veidos: nodarbinot sevi; atrodot iemeslu no rīta celties no gultas; izaicinot sevi.

Refleksijas albums

Lai veicinātu refleksiju, MyLifeTool piedāvā arī albumu – radošu telpu, kas var palīdzēt cilvēkiem pārdomāt savu pieredzi, mērķus un sasniegumus. Albums ir bez direktīvām instrukcijām, tāpēc cilvēki var to pielietot dažādām sev piemērotām radošām aktivitātēm un tehnikām vai arī izmantot albumu kā dienasgrāmatu. Šādas radošas pieejas dod iespēju cilvēkiem detalizēti izpētīt savu pieredzi un autentiskā/individuālā veidā pārdomāt tās nozīmi.

MyLifeTool izmanto Lielbritānijas brīvprātīgā sektora organizācijas un psihiskās veselības speciālisti. Tas ir pieejams bez maksas tiešsaistē, lai cilvēki ar ilgstošām slimībām vai arī profesionāļi, kuri strādā ar šiem pacietiem/ klientiem, to varētu pielietot patstāvīgi.

MyLifeTool novērtējums

Cilvēki, kuri lietoja MyLifeTool 12 nedēļas, atzina, ka tas ir noderīgs atbalsts pašvadīšanā, personīgajā izaugsmē un veicina ilgtermiņa veselības stāvokļa pieņemšanu. Labizjūtas mērījumi, kas veikti pirms un pēc rīka lietošanas, apstiprina arī pašefektivitātes, iespējošanas un sava dzīves ritma noteikšanas prasmju uzlabošanos.

Praktiski ieteikumi

Redziet cilvēku kopumā, nevis diagnozi: ilgtermiņa veselības problēmas ietekmē visus cilvēka dzīves aspektus. Mēs varam palīdzēt cilvēkiem pārdomāt, kā veselības problēmas ienākušas viņu dzīvē, ņemot vērā iespējamās izmaiņas viņu veselības stāvoklī, dzīves apstākļos, vajadzībās un nākotnes mērķos.

Pašvadība notiek nepārtraukti: cilvēks nevar apgūt savas slimības pašvadību īsos kursos. Ilgtermiņa veselības problēmas var saglabāties visu mūžu, un to simptomi un ietekme var mainīties. Mudinot cilvēkus domāt par pašvadības aspektiem, ir iespējams palīdzēt viņiem ilgtermiņā pielāgoties dzīves apstākļu un veselības stāvokļa izmaiņām.

Nozīme un mērķis: Atbalstiet cilvēkus ar ilgtermiņa veselības problēmām, lai viņi pārdomātu un izpētītu, kas piešķir viņu dzīvei jēgu un mērķi.

Koncentrēšanās uz stiprajām pusēm: Cilvēki, kuri izmantojuši MyLifeTool, pozitīvi novērtē fokusēšanos uz to, ko cilvēki ar ilgstošām slimībām spēj paveikt, nevis uz to, ko viņi nespēj.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Vecos ieradumus atmest ir grūti – kā izmainīt nevēlamu ierasto uzvedību

Fri, 28 Mar 2025 13:48:00 +0000

Annabela Stouna (Annabel Stone) un Filipa Lilija (Phillippa Lally), Surejas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Jaunais gads bieži vien ir laiks, kad mēs apņemamies uzsākt pārmaiņas – ieviest jaunus un, kad pulkstenis sit pusnakts stundu, atmest savus sliktos ieradumus. Notīrīt putekļus no savām krosa kurpēm, piepildīt iepirkšanās ratiņus ar svaigiem augļiem un dārzeņiem… kurš gan nav domājis – “Jauns gads, jauns es”? Bet kāpēc pēc mēneša mūsu krosa kurpes redzējušas dienasgaismu tikai divas reizes un svaigie augļi sāk vīst? Šķiet, ka mūsu sliktie ieradumi ir sekojuši mums līdzi Jaunajā gadā.

Psihologi ieradumu definē kā procesu, kurā mēs automātiski īstenojam uzvedību, kad saskaramies ar situāciju (ierosu), kuras laikā pagātnē mēs bieži esam veikuši noteiktu darbību. Šī ierosa var būt emocionāla, piemēram, stress, kas izraisa vēlmi apēst šokolādi, vai sociāla, piemēram, alus vai vīns ikreiz, kad restorānā satiekaties ar draugiem, vai arī fiziska, piemēram, kad ieeju kādā kafejnīcā, tad vienmēr pasūtu latte. Lieki piebilst, ka motivācija atmest sliktos ieradumus pagātnē ne vienmēr pasargā no automātiskās uzvedības, kad nākamreiz saskaramies ar sava ieraduma ierosu.

Ieraduma pamatā esošais mehānisms ir mentāla saikne starp ierosu un darbību (stimuls – reakcija). Vēl nav izstrādāts veids, kā dzēst šo saikni. Tomēr ieradumu pētnieki uzskaita četrus veidus, kā jūs varat izjaukt automatizēto ieraduma īstenošanas procesu, lai neveiktu ierasto uzvedību:

1. Izvairieties no ierosas situācijas: ja jūs nesaskarsieties ar ierosām, jūs neveiksiet ierasto uzvedību. Tomēr, lai tas izdotos, ir jāapzinās ierosas, kas izraisa nevēlamu uzvedību. Piemēram, ja tikšanās restorānā ir ierosa, kas izraisa pārmērīgu alkohola lietošanu, noderīga stratēģija var būt citas satikšanās vietas izvēle. Viens no veidiem, kā identificēt ierosas, ir veidot dienasgrāmatu par to, kad notiek nevēlamā ierastā uzvedība un kas notiek tieši pirms tās.

2. Apgrūtiniet uzvedības veikšanu: pretestības palielināšana, lai darbība kļūtu pilnīgi neiespējama vai arī prasītu pārāk lielu piepūli, var palīdzēt novērst nevēlamu ierasto uzvedību. Tas nozīmē – ja parādās ierosa, bet ierastā uzvedība prasa piepūli, tiek iedarbināts apzināta lēmuma pieņemšanas process, nevis ierastā reakcija. Tomēr tas prasa, lai jums būtu izvēles iespēja padarīt uzvedību neiespējamu. Piemēram, ja jūs dzīvojat kopā ar citiem cilvēkiem, kuri pieprasa, lai mājās būtu šokolāde, jūs nevarēsiet pilnībā izslēgt šokolādes pieejamību.

3. Vienkārši sakiet nē: mēs, protams, varam palielināt paškontroli un atteikties no saviem ieradumiem. Tas prasa, lai, saskaroties ar nevēlama ieraduma ierosu, ar gribasspēka un motivācijas palīdzību atturētos to veikt. Tomēr tas darbojas tikai tad, ja ir identificētas ieraduma ierosas un cilvēki modri uzrauga savu vidi, lai izšķirošajā brīdī pietiekami koncentrētos un apturētu sevi. Pretējā gadījumā apjausma par veikto nevēlamo darbību nāk tikai pēc kāda brīža. Motivācija nepieciešama arī, lai turpinātu veikt jaunās labākās izvēles, kas konkrētos brīžos var šķist izaicinoši.

4. Atrodiet aizstājēju. Pēdējā iespēja ir sākt īstenot jaunu uzvedību, kas kļūst par ieradumu un aizstāj iepriekšējo uzvedību. Arī šeit, pirmais solis ir noteikt ieraduma ierosu. Pēc tam, saskaroties ar šo ierosu, ir konsekventi jāveic jaunā darbība. Laika gaitā saistībai starp ierosu un jauno uzvedību vajadzētu kļūt stiprākai nekā vecā ieraduma saiknei. Lai to paveiktu, ir jāpārtrauc rīkoties kā iepriekš. Taču kaut ko darīt ir vieglāk nekā nedarīt neko, tāpēc tas, visticamāk, būs vieglāk nekā 3. variants. Lai nodrošinātu izdošanos, jaunajai uzvedībai ir jābūt tikpat pievilcīgai kā nevēlamajai ierastajai uzvedībai. Piemēram, šokolādes ēšanas paraduma aizstāšana ar augļiem var nebūt veiksmīga, ja indivīds nejūt tādu pašu vai lielāku baudu, ēdot augļus.

Praktiski ieteikumi:

1. Apziniet savas ierosas! Pirmais solis ceļā uz atteikšanos no sliktajiem ieradumiem, ir zināt un saprast, kas tos izraisa. Vai tā ir noteikta vide? Konkrēts diennakts laiks? Emocionālais stāvoklis? Šīs zināšanas ir atslēga to uzveikšanai.

2. Izveidojiet buferi. Profilaktisku pasākumu veikšana var būt lielisks veids, kā kavēt jūsu nevēlamo uzvedību. Ja zināt, ka nav iespējams izvairīties no ierosas, piemēram, stress var izraisīt šokolādes ēšanu, tad, apzināti cenšoties izvairīties no šokolādes iegādes, jūs varat mazināt šokolādes ēšanas iespējas stresa apstākļos.

3. Domājiet: “es vienkārši saku nē!”. Kad esat apzinājies savas ierosas, esiet modrs! Ja zināt, ka nenovēršami saskarsieties ar ierosu, apzināti mēģiniet to uzraudzīt un kavēt nevēlamo reakciju, apzinoties savas darbības un domājot "es vienkārši saku nē!".

4. Aizstājiet slikto ar labu. Ja jūs varat aizstāt savu ierosu un nevēlamās uzvedības saikni ar citu, jūs varat arī pārveidot savu nevēlamo ieradumu pozitīvā. Lai tas sekmētos, jums, iespējams, būs jāizmēģina dažas lietas. Piemēram, ja zināt, ka pārāk daudzus vakarus pavadāt, malkojot alu, aizstāšanas piemērs varētu būt:

a) Noteikt ierosu (piemēram, atgriešanās mājās no darba).

b) Atgādināt sev, ka, atgriežoties mājās, jūs varat izjust vēlmi iedzert.

c) Ja varat, izveidojiet buferi. Piemēram, jums mājās varētu nebūt alus vai arī jūs varētu to uzglabāt ārpus ledusskapja, lai tas nebūtu auksts.

d) Izveidojiet aizstājējdarbību. Kad atgriežaties mājās, izbaudāt bezalkoholisko dzērienu, vai iesaistāties kādā darbībā, kas palīdz mazināt spriedzi (piemēram, lasiet grāmatu, spēlējiet datorspēli, piezvaniet draugam vai veiciet kādu vingrinājumu).

Atbrīvoties no sliktiem ieradumiem nav viegli. Bet, ja pievēršat tiem uzmanību un izmantojat iepriekš minētās stratēģijas, tas var izdoties.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Izmanto katru veselības aprūpes konsultācijas iespēju! Fizisko aktivitāšu veicināšana veselības aprūpes iestādēs

Thu, 06 Mar 2025 10:43:00 +0000

Apvienotajā Karalistē un Īrijā ieviestās iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” (“Making Every Contact Count”) nolūks ir likt lietā daudzās konsultācijas, kuras veselības aprūpes speciālisti sniedz saviem pacientiem katru dienu, kā izdevību mudināt pacientus pievērsties arī veselīgiem uzvedības paradumiem. Konkrētāk, iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” mērķis ir motivēt un iedrošināt veselības aprūpes speciālistus izmantot ikdienas praksē dabiski pastāvošās izdevības sniegt īsas uzvedības pārmaiņu intervences. Tādu iniciatīvu kā “Izmanto katru iespēju” panākumi ir atkarīgi no tā, vai veselības aprūpes speciālisti spēj šādas sarunas iekļaut savās ikdienas konsultācijās. Iniciatīva “Izmanto katru iespēju” ir paredzēta visiem, un tā neattiecas tikai uz konkrētiem veselības aprūpes speciālistiem, veselības aprūpes pakalpojumiem vai pacientiem. Šo iemeslu dēļ iniciatīva “Izmanto katru iespēju” var mazināt nevienlīdzību veselības aprūpes jomā, jo ar tās palīdzību tiek īstenota iekļaujoša pieeja: jebkurš pacients var saņemt nepieciešamo atbalstu konsultācijas laikā.

Arvien vairāk tiek atzīts, ka atbalsta sniegšana mazaktīviem cilvēkiem, lai viņi kļūtu fiziski aktīvāki, ir būtiska veselības aprūpes speciālistu lomas sastāvdaļa. Ir konstatēts, ka viens no četriem cilvēkiem varētu kļūt aktīvāks, ja saņemtu atbilstošus ieteikumus no veselības aprūpes speciālista. Ir arī pierādījumi, ka īsas (1–2 minūšu) veselības uzvedības intervences konsultāciju laikā var būt efektīvas. Iniciatīvas “Izmanto katru iespēju” ir svarīga tādēļ, ka cilvēki, kuri regulāri izmanto veselības aprūpes pakalpojumus un kontaktējas ar veselības aprūpes speciālistiem, nereti cieš no neinfekcijas slimībām vai ir pakļauti to riskam, un ir lielāka iespēja, ka šie cilvēki ir mazaktīvi.

Lai gan veselības vadlīnijās noteikts, ka pieaugušajiem būtu jāvelta vismaz 150 minūtes vidēji intensīvām fiziskām aktivitātēm vai vismaz 75 minūtes intensīvām fiziskām aktivitātēm, vai tam līdzvērtīga apjoma vidēji intensīvu un intensīvu fizisko aktivitāšu kombinācijai nedēļā, tagad tiek atzīts arī tas, ka pat īsas fizisko aktivitāšu epizodes var dot nozīmīgu ieguldījumu veselības uzlabošanā. Patiesībā vadlīnijas pauž, ka jebkurš fizisko aktivitāšu daudzums ir svarīgs veselībai un ka jebkāda aktivitāte ir labāka nekā nekāda. Regulāra šo vienkāršo, bet būtisko vēstījumu nodošana pacientiem konsultāciju laikā var ievērojami uzlabot sabiedrības veselību visā pasaulē.

Piemērs tam, kā Apvienotajā Karalistē tiek īstenota iniciatīva “Izmanto katru iespēju”, ir pētījumu programma Snacktivity™ (angl. snack – uzkoda, activity – aktivitāte). Snacktivity™ mudina sabiedrību regulāri iesaistīties īsās – “uzkodas lieluma” –, bet biežās mērenas līdz augstas intensitātes fiziskajās aktivitātēs un spēka vingrinājumos visas dienas un nedēļas garumā. Tipiska “aktivitātes uzkoda” ilgst no 2 līdz 5 minūtēm. Pēc savas būtības Snacktivity™ dabiski veicina pārtraukumu ilgstošas sēdēšanas laikā, cilvēkiem regulāri iesaistoties fizisko aktivitāšu “uzkodās”. Tās var būt, piemēram, sarunas enerģiskas pastaigas laikā, kāpņu izmantošana lifta vietā, ātra ārpuskārtas pastaiga ar suni, ikru muskuļu pacelšana zobu tīrīšanas laikā vai pietupieni, kamēr vārās ūdens tējkannā. Snacktivity™ ir izstrādāts kā vienkāršs vēstījums, ko visi veselības aprūpes speciālisti var izmantot pacientu konsultācijās dažādos veselības aprūpes kontekstos. Tā mērķis ir veicināt fiziskās aktivitātes plašai sabiedrībai jaunā un motivējošā formā neatkarīgi no fiziskajām spējām vai pieredzes, kā arī bez nepieciešamības pēc īpaša aprīkojuma. Snacktivity™potenciālais ieguvums ir tā pieejamība gandrīz ikvienam, jo to iespējams integrēt ikdienas aktivitātēs. Ģimenes ārsti, medmāsas, zobārsti, fizioterapeiti, ergoterapeiti un podologi ir apmācīti konsultāciju laikā popularizēt Snacktivity™, un viņi ir ziņojuši, ka programma var darboties, ja ir zināma elastība konsultāciju plānošanā.

Taču, protams, iniciatīvas īstenošanai var būt šķēršļi, tostarp pietiekama laika trūkums konsultācijās, lai ar pacientiem varētu veikt šādas sarunas. Mēs zinām, ka veselības aprūpes speciālisti var nevēlēties konsultācijās apspriest ar profilaktisko medicīnu saistītas tēmas, raizējoties, ka varētu trūkt zināšanu, kā vislabāk atbalstīt pacientus, vai arī baidoties pacientus netīši aizvainot. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir nepieciešamās prasmes un pārliecība, lai varētu īstenot šāda veida sarunas, tādējādi saglabājot uzticību attiecībās ar pacientiem. Fizisko aktivitāšu veicināšana pacientiem, kuri meklē palīdzību jautājumos, kas nav saistīti ar veselības uzvedību, var šķist neatbilstoša un nepiemērota. Piemēram, zobārsts parasti neapspriež fiziskās aktivitātes ar saviem pacientiem, jo tās nav tieši saistīts ar mutes veselību, taču Snacktivity™ programmas ietvaros šādas sarunas notiek. Tomēr ir svarīgi atzīt, ka veselības aprūpes speciālistiem ir jājūtas emocionāli komfortabli, sniedzot pacientiem šāda veida īsas veselības intervences, un tas ir panākams ar apmācību un praktizēšanu.

Šeit ir pieci ieteikumi, kas jāņem vērā, lai veselības aprūpes speciālisti varētu īstenot iniciatīvu “Izmanto katru iespēju”, piemēram, izmantojot programmu Snacktivity™:

Praktiski ieteikumi

1. Padomājiet, vai jūsu konsultācijās ir brīži, kad varētu apspriest dzīvesveida un uzvedības izmaiņu tēmu. Piemēram, izmantojiet iespēju pajautāt saviem pacientiem, cik daudz fizisko aktivitāšu viņi veic katru nedēļu un vai viņu ikdienā ir brīži, kuros varētu iekļaut Snacktivity™.

2. Izpētiet, vai apkaimē ir vietas, kur jūs varētu nosūtīt savus pacientus pēc papildu atbalsta un resursiem, lai viņi varētu būt fiziski aktīvi savā kopienā.

3. Meklējiet apmācības iespējas savā valstī vai tiešsaistē, lai pilnveidotu savas prasmes sniegt pacientiem efektīvus vēstījumus par veselības uzvedības maiņu. Šeit ir divi piemēri no Apvienotās Karalistes, kas varētu būt noderīgi: Making Every Contact Count (MECC) un Active Conversations.

4. Ja jums jau ir pieredze fizisko aktivitāšu veicināšanā, konsultējot savus pacientus, jūs varētu palīdzēt un atbalstīt kolēģus, kuri pagaidām jūtas mazāk pārliecināti par savām spējām darīt to pašu.

5. Jūs varat kļūt par vēstnieku savā darba vietā, lai atbalstītu ideju par iniciatīvu “Izmanto katru iespēju”. Ja esat virsārsts vai vadītājs, jūs varat izvērtēt savas iestādes sniegtos veselības aprūpes pakalpojumus un apsvērt, kā tur integrēt šo iniciatīvu.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Ja nu tā atgriežas? Jautājums, kas satrauc tos, kuri pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu, un viņu tuviniekus

Wed, 13 Nov 2024 11:08:00 +0000

Gozde Ozakinči (Gozde Ozakinci), Stērlingas Universitāte

Onkoloģiskas saslimšanas nereti saistās ar biedējošu statistiku. Piemēram: “Katram otrajam cilvēkam dzīves laikā attīstīsies kāda vēža forma”. Taču ir arī cerīgi jaunumi, kas liecina par vēža izdzīvošanas rādītāju uzlabošanos. Jaunākie pieejamie 2018. gada statistikas dati liecina, ka pasaulē ir gandrīz 44 miljoni cilvēku, kas turpina dzīvot pēc vēža diagnozes un ārstēšanas. Tā ir laba ziņa tiem, kuri ir pieredzējuši onkoloģisku saslimšanu un tās ārstēšanu.

Izdzīvošanas rādītāju uzlabošanās nozīmē arī to, ka arvien vairāk cilvēku sadzīvo ar onkoloģiskas slimības ārstēšanas sekām. Viens no to aspektiem ir bailes par vēža atgriešanos. Literatūrā tās definē kā “bailes, satraukumu vai bažas par vēža atkārtošanās vai progresēšanas iespējamību”, un tā ir plaši atzīta par vienu no nozīmīgākajām problēmām, kas ietekmē dzīves kvalitāti tiem cilvēkiem, kuri dzīvo pēc šīs diagnozes noteikšanas.

Cik izplatītas ir šīs bailes?

Atbildēt uz šo jautājumu nav vienkārši, jo pētījumos ir izmantoti dažādi instrumenti, lai novērtētu bailes par onkoloģiskas saslimšanas recidīvu. 130 pētījumu sistemātiskais pārskats atklāja, ka atkarībā no vēža vietas un novērtēšanas stratēģijām vidēji 49 % respondentu ziņoja par vidēji augstām līdz augstām bailēm par slimības atkārtošanos, bet vidēji 7 % – par augstām bailēm. Jaunākā metaanalīze liecina, ka katram piektajam izdzīvojušajam pēc onkoloģiskas saslimšanas un pacientam ar onkoloģisku saslimšanu bija lielas bailes par slimības atkārtošanos, kas norāda uz specializēta psiholoģiskā atbalsta nepieciešamību. Turklāt šie pārskati liecina, ka bailes laika gaitā neizzūd. Sievietes, respondenti jaunākā vecumā, kā arī respondenti ar zemāku izglītības līmeni ir grupas, kas uzrādīja vislielākās bailes par vēža atkārtošanos. Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas saistīts ar šīm bailēm, ir tādu fizisku simptomu pieredze, kurus var interpretēt kā vēža atgriešanās pazīmes.

Kāda ir šo baiļu saistība ar psiholoģisko labbūtību?

Vēzi pārcietušie šīs bailes identificē kā lielāko problēmu vai vienu no 5 lielākajām problēmām. Bailes no vēža ir ne tikvien lielākā problēma, kura satrauc šos cilvēkus, – līdz pat 79 % respondentu norāda, ka šīs problēmas risināšana ir viena no viņu vismazāk apmierinātajām vajadzībām. Bailes par vēža atkārtošanos ir saistītas ar zemāku dzīves kvalitāti, augstāku trauksmi, depresiju un distresu. Ir arī pazīmes, ka lielākas bažas par vēža atkārtošanos ir saistītas ar pastiprinātu veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu.

Turklāt, lai arī lielākā daļa pētījumu ir veikti ar vēzi izdzīvojušajiem, nesen veikts pārskata pētījums liecina, ka bailes par vēža atkārtošanos ir problēma arī aprūpētājiem, jo 48 % no viņiem ziņo par tādu baiļu līmeni, kas norāda uz nepieciešamību pēc psiholoģiskā atbalsta. Cits pārskata pētījums parādīja, ka aprūpētāju bailes var būt tikpat augstas kā izdzīvojušo, ja ne vēl lielākas, un ka aprūpētāju bailes ir saistītas ar zemāku dzīves kvalitāti gan aprūpētājiem, gan izdzīvojušajiem.

Kādas ir onkoloģiskās saslimšanas atkārtošanās baiļu klīniskā līmeņa pazīmes?

Ir skaidrs, ka bailes par vēža atkārtošanos ir daudzdimensionāla parādība. Ekspertu konsensa pētījumā tika nosauktas šādas vēža atkārtošanās baiļu pazīmes, kas liecina par “klīniskām” bailēm: 1) augsts pārņemtības līmenis ar šīm domām; 2) augsts bažu līmenis; 3) baiļu noturība; un 4) paaugstināta modrība sava ķermeņa simptomu vērošanā.

Kā mēs varam izmērīt šīs bailes?

Agrīnā vēža atkārtošanās baiļu mērījumu pārskata pētījumā tika identificēti 20 instrumenti, un drīz pēc tam citā pārskatā vēl astoņi instrumenti. Ir bijuši mēģinājumi noteikt klīnisko robežvērtību, lai identificētu tos pacientus, kam nepieciešams psiholoģisks atbalsts. Aptauja par bailēm no vēža atkārtošanās sastāv no 42 pantiem, kas ļauj padziļināti novērtēt šīs bailes. Tai ir vairākas apakšskalas, un plaši tiek izmantota 9 pantu baiļu smaguma apakšskala, kurai ir robežvērtība, lai identificētu tos, kam nepieciešama psiholoģiska intervence (≥22). Tiek izmantoti arī tādi mazāk apjomīgi instrumenti kā FCR4 un FCR7 ar norādītām procentilēm, lai identificētu tos, kuriem ir vidējas vai lielas bailes. Lai atvieglotu šo baiļu skrīningu, piedāvāts arī instruments, kas sastāv no viena panta.

Kādi ir efektīvi veidi onkoloģisko pacientu atbalstīšanai?

Metaanalīze par psiholoģiskajām intervencēm, kas veltītas vēža atkārtošanās bailēm, atklāja, ka šīs intervences var sniegt nelielu, bet stabilu ietekmi, kas lielā mērā saglabājas pēcpārbaudē. Tika konstatēts, ka efektīvākās ir tās kognitīvi biheiviorālās terapijas metodes, kuras vērstas uz kognitīvajiem procesiem, piemēram, rumināciju (atkārtotām domām par savām sajūtām), nevis uz baiļu saturu, un kuru mērķis ir mainīt veidu, kā indivīds attiecas pret savu iekšējo pieredzi.

Praktiski ieteikumi:

1. Veiciniet sarunu par bailēm. Daži klienti var nevēlēties runāt ar savu ārstu par bailēm no vēža atkārtošanās, jo baidās izskatīties nepateicīgi. Taču šādu sarunu uzsākšana var būt ļoti noderīga klientam, lai veicinātu turpmāku atbalstu. Šo baiļu normalizēšana slimību pieredzējušajiem var būt ārkārtīgi vērtīga.

2. Sniedziet informāciju par vēža pazīmēm. Sarunas par to, kādas var būt vēža pazīmes, kuru dēļ būtu jāsazinās ar veselības aprūpes sniedzējiem, var sniegt iespēju kliedēt mītus par vēža simptomiem.

3. Neaizmirstiet par aprūpētājiem. Lai arī ir svarīgi fokusēties uz onkoloģiskajiem pacientiem, veselības aprūpes speciālistiem jāatceras, ka arī aprūpētājiem var būt lielas bailes par vēža atkārtošanos saviem tuviniekiem un arī aprūpētājiem var būt nepieciešams atbalsts.

4. Ar skrīningu vien nepietiek. Baiļu skrīnings ir noderīgs, taču svarīgākais ir pārliecināties, ka gan pacientiem, gan aprūpētājiem tiek piedāvāts atbilstošs psiholoģiskais atbalsts.

5. Pievērsiet uzmanību trauksmes pazīmēm. Agrīnas trauksmes pazīmes un trauksmes līmeņa izmaiņasir saistītas ar baiļu par vēža atkārtošanos pieaugumu pirmajā ārstēšanas gadā. Regulāri novērojiet, vai nav trauksmes pazīmju, un sniedziet atbalstu, lai novērstu šo baiļu turpmāku saasināšanos.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Izpratne par to, kas ietekmē orgānu ziedošanu

Mon, 08 Apr 2024 09:14:00 +0000

Dr. Lī Šephērds (Lee Shepherd), Nortumbrijas Universitāte, prof. Ronans E. O'Kerols (Ronan E. O’Carroll), Stērlingas Universitāte, prof. Eimons Fērgusons (Eamonn Ferguson), Notingemas Universitāte, Apvienotā Karaliste

Ir daudz stāstu par to, kā miruša cilvēka orgānu transplantācija ir palīdzējusi cilvēkiem izdzīvot. Patiesi, katrs mirušais orgānu donors var mainīt pat deviņu cilvēku dzīvi. Tomēr transplantācijai pieejamo orgānu ir pārāk maz. Šī iemesla dēļ veidojas garas rindas uz donoru orgāniem un daudzi pacienti mirst, nesagaidījuši orgānu. Tāpēc mums ir jāsaprot, kādi faktori ietekmē cilvēku gatavību ziedot savus orgānus pēc nāves.

Piekrišanas tiesību akti

Dažādās valstīs ir atšķirīgi tiesību akti attiecībā uz orgānu donoru gribas izteikšanu.

Piekrišanas izvēles sistēma – Šajā variantā tiek uzskatīts, ka cilvēks nav piekritis ziedot savus orgānus, pirms viņš ir speciāli norādījis, ka neiebilst pret ziedošanu. Cilvēkam ir kaut kā jārīkojas (piemēram, jāreģistrējas), lai norādītu, ka viņš vēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti.

Atteikšanās izvēles sistēma – Šajā variantā cilvēkam ir kaut kā jārīkojas, lai norādītu, ka viņš nevēlas, lai viņa orgāni pēc nāves tiktu transplantēti. Piemēram, cilvēks var reģistrēt savu vēlmi nebūt par donoru vai arī informēt savus radiniekus par šādu savu izvēli. Dažās atteikšanās izvēles sistēmās ir arī izvēles reģistri, kuros cilvēki var speciāli reģistrēties par orgānu donoriem. Atteikšanās izvēles sistēmā tiek pieņemts, ka ikvienam, kurš nav īpaši izteicis savu vēlmi nebūt par donoru, nebūtu iebildumu pret savu orgānu ziedošanu. T. s. “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļiem tiek jautāts, vai viņi piekrīt mirušā orgānu transplantācijai. T. s. “stingrajās” atteikšanās izvēles sistēmās transplantācija var notikt bez ģimenes atļaujas.

Dažos pētījumos, tostarp mūsu veiktajā, ir konstatēts, ka mirušu donoru ziedojumu īpatsvars atteikšanās izvēles sistēmās ir augstāks nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Tomēr daži pētījumi to nav atklājuši. Atteikšanās izvēles sistēmās tik un tā pastāv rindas uz donoru orgāniem. Turklāt dzīvu donoru īpatsvars arī ir zemāks atteikšanās izvēles sistēmās nekā piekrišanas izvēles sistēmās. Atteikšanās izvēles sistēmu gadījumā cilvēkiem var rasties arī izjūta, ka valsts kontrolē viņu orgānus. Tas nozīmē, ka tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, visticamāk, neatrisinās orgānu trūkuma problēmu.

Ģimenes loma

Ģimenes locekļiem bieži tiek jautāts, vai drīkst transplantēt mirušā orgānus. Tas ir īpaši svarīgi “mīkstajās” atteikšanās izvēles sistēmās. Ja mirušais ir reģistrējis savu gribu, ģimenes locekļiem ir vieglāk izlemt par transplantāciju. Taču, ja mirušais nav reģistrējis vai nav pārrunājis savu izvēli ar ģimeni, ģimenes locekļiem var būt ļoti grūti pieņemt lēmumu. Pat atteikšanās izvēles sistēmās ģimenes locekļi biežāk apstiprina transplantāciju tad, ja mirušais ir īpaši piekritis tai salīdzinājumā ar gadījumiem, kad mirušais nav reģistrējis savu lēmumu. Rosinot cilvēkus reģistrēt savu izvēli, svarīgi atgādināt, ka tad ģimenes locekļi varēs saprast viņu gribu. Tas var palielināt potenciālo donoru skaitu.

Faktori, kas nosaka reģistrēšanās varbūtību

Lēmumu reģistrēt savu izvēli ietekmē daudzi faktori. Demogrāfiskie dati ir saistīti ar reģistrēto izvēļu datiem. Piemēram, Apvienotajā Karalistē etniskās minoritātes retāk izvēlas reģistrēt piekrišanu un biežāk izvēlas reģistrēt atteikšanos, un ļoti svarīgi būtu veikt pētījumus, kas sniegtu izpratni, kāpēc tas tā ir. Reģistrāciju ietekmē arī sociālie faktori. T. s. “vientuļā vilka efekts” liecina, ka cilvēki biežāk reģistrē atteikšanos, ja novēro, ka to dara citi. Turklāt reģistrāciju nosaka arī emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Tie cilvēki, kuriem pati doma par ziedošanu izraisa riebumu (“fui” faktors), un tie cilvēki, kas uzskata, ka ķermenis ir jāsaglabā neskarts (ķermeņa integritāte), visticamāk, nereģistrēsies kā donori. Pētījumā arī konstatēts, ka cilvēki biežāk reģistrējas kā donori, ja uzskata, ka ziedošana ir lietderīga (piemēram, ziedošana glābj dzīvības; uztvertie ieguvumi). Dažkārt pastāv atšķirība starp cilvēku vēlmi vai gatavību veikt kādu darbību un viņu faktisko rīcību. Cilvēks var vēlēties piekrist savu orgānu ziedošanai, tomēr savu izvēli tā arī nereģistrēt. Pozitīvāku emociju attīstīšana pret orgānu ziedošanu var rosināt cilvēkus, kuri ir gatavi ziedot, rīkoties un pievienoties orgānu donoru reģistram.

Kognitīvā pārvērtēšana ietver palīdzības sniegšanu pozitīvākai domāšanai par kādu tematu, lai mainītu cilvēku emocijas. Nesenā pētījumā mēs aicinājām cilvēkus, kuri nebija reģistrējuši lēmumu par orgānu ziedošanu, veikt kognitīvo pārvērtēšanu – lūdzām apsvērt ziedošanas priekšrocības (piemēram: ziedošana izglābj dzīvības, piešķir jēgu tuvinieka nāvei). Mēs secinājām, ka šāda kognitīvā pārvērtēšana palielina cilvēku vēlmi reģistrēties un norādīt savu izvēli. Bet lielāka gatavība reģistrēties paaugstina varbūtību, ka cilvēki apstiprinās piekrišanu būt par donoriem.

Praktiski ieteikumi

● Tiesību akti. Pastāv atšķirīgi pierādījumi par to, kuras izvēles sistēmas ieviešana palielina reģistrētu orgānu donoru skaitu. Valstīs, kur tiesību akti nosaka atteikšanās izvēles sistēmas, tik un tā ir rindas uz donoru orgāniem. Tāpēc tiesību akti, kas paredz atteikšanās izvēli, paši par sevi vien, visticamāk, neatrisinās donoru trūkuma problēmu.

● Mirušā gribas reģistrēšana dzīves laikā. Ģimenes locekļus ietekmē mirušā reģistrētā griba. Tāpēc ir svarīgi, lai ģimenes locekļi skaidri zinātu, kāda ir bijusi mirušā izvēle. Dažas valstis atļauj cilvēkiem reģistrēt savu gribu gan tad, ja viņi vēlas būt donori (t. i., piekrišanas izvēle), gan tad, ja viņi nevēlas būt donori (t. i., atteikšanās izvēle). Tādējādi mirušā griba kļūst skaidra ģimenes locekļiem, kuriem var nākties izlemt, vai mirušā orgānus drīkst transplantēt vai ne. Skaidrība var palīdzēt ģimenes locekļiem pieņemt lēmumu.

● Emocijas. Cilvēkam lemjot par to, reģistrēties vai nereģistrēties par orgānu donoru, viņu virza emocijas. Cilvēki retāk reģistrējas par donoriem, ja viņiem ir negatīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Cilvēki par donoriem reģistrējas biežāk, ja viņiem ir pozitīva emocionālā pārliecība par orgānu ziedošanu. Ja cilvēkus, kuri vēl nav reģistrējušies, rosina apsvērt orgānu ziedošanas priekšrocības, var palielināties viņu vēlme reģistrēties par orgānu donoriem. Tas nozīmē, ka varbūt jāpārdomā, kā mēs apspriežam orgānu ziedošanu. Diskusiju koncentrēšana uz ieguvumiem, ko dod orgānu ziedošana (piemēram, ziedošana glābj dzīvības, ziedošana piešķir jēgu tuvinieka nāvei), var būt rosinoša, lai cilvēki izlemtu kļūt par orgānu donoriem.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe

“Iziesim mazā pastaigā?” jeb diādisks uzvedības maiņas atbalsts staigāšanas veicināšanai pēc insulta

Fri, 10 Nov 2023 12:33:00 +0000

Stefans Dombrovskis (Stephan Dombrowski), Ņūbransvikas Universitāte, Kanāda

Staigāšana attālina no nāves

Staigāšana ir viens no visvienkāršākajiem cilvēka kustību veidiem, un ar to tiek saistīti daudzi ieguvumi veselībai. Pētījumi liecina: cilvēkiem, kuri vairāk staigā, ir mazāks priekšlaicīgas nāves risks, un tas nozīmē, ka ir iespējams aiziet no nāves (vismaz uz kādu laiku).

Staigāšana un insults

Staigāšana kā fiziskās aktivitātes veids ir īpaši noderīga cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu, kas ir viens no galvenajiem pieaugušo invaliditātes cēloņiem. Regulāras fiziskās aktivitātes pēc insulta var samazināt insulta atkārtošanās risku, palīdzēt atveseļoties un uzlabot vispārējo funkcionēšanu, veselību un labklājību. Tomēr cilvēki pēc insulta aptuveni 75 % no nomoda stundām pavada sēžot – vairāk nekā viņu vienaudži. Taču staigāšana ir viens no vieglāk īstenojamiem fiziskās aktivitātes veidiem, un 95 % cilvēku spēj staigāt 11 nedēļu laikā pēc insulta. Turklāt insultu pārcietušie cilvēki staigāšanu uzskata par vēlamāko fiziskās aktivitātes veidu, jo tā viņiem šķiet viegli pieejama, patīkama un nereti arī veicina socializēšanos. Galvenais jautājums ir šāds: kā vislabāk atbalstīt insultu pārcietušos cilvēkus, lai viņi staigātu vairāk?

Tev nebūs jāstaigā vienam

Tādi akūti veselības traucējumi kā insults var atstāt postošu ietekmi gan uz pašu insulta skarto, gan ar viņu saistītajiem cilvēkiem, tostarp laulātajiem, ģimenes locekļiem un draugiem. Nelaimes brīžos, piemēram, ar veselību saistītos dzīves notikumos, cilvēki parasti atbalsta cits citu, lai palīdzētu tikt galā ar notikuma ietekmi un atveseļošanās procesu. Pētījumi liecina, ka tie cilvēki, kuri pēc insulta pārciešanas veiksmīgi (at)sāka fiziskās aktivitātes, piemēram, staigāšanu, parasti saņēma partneru atbalstu. Lai palīdzētu cilvēkiem pēc insulta atsākt staigāšanu, atbalstošie partneri bieži vien intuitīvi izmantoja veselā saprāta pieejas, veicot kopīgas aktivitātes un izmantojot tādas efektīvas metodes kā mērķu izvirzīšana, mērķu uzraudzība un atgriezeniskā saite. Kvalitatīvā pētījumā ir noskaidrots, ka partneri izmantoja staigāšanu, lai veicinātu insultu pārcietušo cilvēku dalību kopīgās aktivitātēs, kas viņiem bija patikušas pirms insulta. Šo pieeju var nosaukt par divpusēju jeb diādisku intervenci, – ar to divi cilvēki (insultu pārcietušais un viņa ģimenes loceklis) cenšas sasniegt vienotu mērķi (vairāk staigāt). Svarīgākais jautājums: vai mēs varam panākt, lai diādiskās intervences notiktu biežāk un sistemātiskāk, izmantojot noteiktas intervences vai pakalpojumus?

Izmantot to, kas darbojas

Lai sistemātiski izmantotu diādisko procesu kā atbalstu pārmaiņām, tika izstrādāta 12 nedēļu intervence “Mēs staigājam”, kuras mērķis bija veicināt staigāšanu ārpus telpām pēc insulta. Programma “Mēs staigājam” (angl. “We Walk”) tika rūpīgi izstrādāta, ņemot vērā uz cilvēku centrētus principus un psiholoģijas teoriju, un tā dod iespēju insultu pārcietušajam satikties ar apmācītu koordinatoru jeb “pastaigu draugu”, klātienē un attālināti pa tālruni izmantojot dažādas strukturētas aktivitātes un metodes, piemēram, novērošanu jeb uzraudzību, mērķu izvirzīšanu un darbības plānošanu. Tika konstatēts, ka intervenci ir iespējams īstenot. Gan “pastaigu draugam”, gan insultu pārcietušajam bija pieņemama šāda staigāšanas veicināšana ārpus telpām, – tas apliecina diādiskās intervences potenciālu uzvedības izmaiņu atbalstīšanā. Kādas atziņas var gūt jau pašlaik, kamēr tiek veikti turpmāki pētījumi, lai pilnveidotu un pārbaudītu šo intervenci?

Diādiskā intervence ir palīdzoša un sarežģīta

Diādiskā intervence ir sarežģīta, jo tā ir skar vairākus cilvēkus un parasti balstās uz esošajām attiecībām starp tiem. Pastāvošo attiecību izmantošanai ir daudz priekšrocību, taču tā ir atkarīga no attiecību veida, kas abiem iesaistītajiem ir savā starpā. Tas ietver tādus attiecību aspektus kā uzticēšanās, godīgums, cieņa un komunikācijas modeļi. Šie apstākļi bieži vien ir ārpus diādiskās intervences kontroles. Piemēram, daži programmas “Mēs staigājam” intervences dalībnieki uzsvēra smalko robežu starp uzmundrināšanu un piebikstīšanu, par ko var uzskatīt atkārtotus atgādinājumus veikt mērķa rīcību, ja nav jūtama progresa. Lai gan piebikstīšana neietilpst uzvedības izmaiņu metožu taksonomijā, kā arī tā netika iekļauta kā metode programmā “Mēs staigājam”, sociālā atbalsta sniegšanas stratēģija dažos kontekstos var pārtapt par bikstīšanu. Tādējādi diādiskās uzvedības maiņas intervencēs un pakalpojumos jāpievērš liela uzmanība tam, lai nodrošinātu, ka sociālais atbalsts atbilst insulta skartā cilvēka personiskajām vajadzībām, lai maksimāli palielinātu šāda veida intervences potenciālu.

Praktiski ieteikumi:

Staigāšana veicina veselību un samazina nāves risku: daudzi cilvēki, ieskaitot arī cilvēkus, kuriem ir fiziskas problēmas, ir iecienījuši staigāšanu kā viegli pieejamu fiziskās aktivitātes veidu, un staigāšana varētu būt viens no pirmajiem iespējamās fiziskās aktivitātes veidiem, ko vērts apsvērt, it īpaši mazkustīgu cilvēku vidū.
Koncentrējieties uz efektīvu “reālās dzīves” praksi: cilvēki bieži intuitīvi izmanto efektīvas uzvedības maiņas metodes, un citiem var palīdzēt, pievēršot uzmanību tam, kas darbojas reālajā pasaulē.
Sistematizēta intuīcija: noderīgas stratēģijas var izplatīt, izstrādājot intervences vai pakalpojumus, kuru pamatā ir citiem noderīgu prakšu sistematizēšana. Lai veicinātu uzvedības maiņu, veselības aprūpes speciālistiem ir svarīgi strādāt ar diādiskajās attiecībās iesaistītajiem, lai apspriestu un vienotos par kopīgiem pastaigu mērķiem un kopīgi plānotu, kā mērķi tiks īstenoti, līdztekus sekmējot progresa atspoguļošanu un mērķu un plānu pārskatīšanu.
Pastāvošās attiecības var sekmēt vai kavēt pārmaiņu mēģinājumus: palīdzošas attiecības ir tādas, kurās ir novērojama abpusēja iesaistīšanās, atbalsts un cieņa vienam pret otru, kā arī gatavība kopīgi radīt iespējas tādām pastaigām, kuras prasītu noteiktu piepūli, bet būtu arī interesantas, elastīgi piemērojamas un pielāgojamas insultu pārdzīvojušā spējām.
Atbalstiet sadarbojoties: “pastaigu draugiem” jāpalīdz izvēlēties jēgpilnus mērķus, uz kurim varētu balstīties. Piemēram, gājiens līdz lielveikalam vai pastaiga pa parku dažiem bija nozīmīgāks mērķis nekā noteikts soļu skaits dienā un palīdzēja attīstīt un uzturēt motivāciju, jo īpaši tāpēc, ka soļu skaitītāji un citas valkājamās ierīces šajā cilvēku grupā nereti tiek uztvertas ar nepatiku.

Tulkojums: Andžela Berķe, Gunta Freimane, Zane Gulbe