Latvijas Veselības Psihologu asociācija - Emuāri

Kad psihiskā veselība stāv ceļā fiziskām aktivitātēm: satikt cilvēkus viņu pašreizējā punktā

Thu, 17 Sep 2026 13:48:00 +0000

Amanda L. Rebara (Amanda L. Rebar), Dienvidkarolīnas Universitāte, ASV

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Aizvien biežāk fiziskās aktivitātes iesaka psihiskās veselības aprūpes ietvaros, un tam ir pamatots iemesls. Pierādījumi ir pārliecinoši: regulāras fiziskās aktivitātes var mazināt depresijas un trauksmes simptomus, uzlabot pašsajūtu un papildināt psiholoģisko atbalstu, kā arī medikamentu lietošanu.

Tomēr fizisko aktivitāšu veicināšanas kontekstā rodas būtisks praktisks jautājums: kā atbalstīt fiziskās aktivitātes, kad sliktāka psihiskā veselība var mazināt motivāciju un veiktspēju?

Kad simptomi kļūst par šķērsli fiziskajām aktivitātēm

Arvien vairāk pētījumu liecina, ka psihiskās veselības traucējumu simptomi nav tikai šķērslis fiziskajām aktivitātēm – tie ir arī būtiska paša procesa sastāvdaļa, kas ietekmē cilvēka motivāciju un spēju būt aktīvam. Cilvēkam, kurš piedzīvo depresiju, trauksmi vai augstu stresa līmeni, psihiskās veselības traucējumu simptomi var kļūt par nozīmīgiem fizisko aktivitāšu paradumu ietekmētājfaktoriem. Depresija var mazināt enerģiju, padarīt ikdienas uzdevumus grūtāk paveicamus un mazināt prieku par aktivitātēm, kas to sniedza. Trauksme var radīt diskomfortu vai apdraudējuma izjūtu sociālās situācijās, nepazīstamā vidē vai pat saistībā ar sajūtām, kas rodas fizisko aktivitāšu laikā. Savukārt stress var sašaurināt uzmanību līdz ātri sasniedzamām vajadzībām, atstājot nepietiekami daudz psihiskās enerģijas ilgtermiņa veselības mērķiem.

Atbalsts fiziskajām aktivitātēm mainīgas pašsajūtas laikā

Psihiskās veselības simptomi var ietekmēt ne vien to, kā cilvēks jūtas, bet arī to, vai viņš spēj mainīt uzvedību, lai sekmētu savu psihisko veselību. Šāds skatījums pārvirza uzsvaru – no vienkāršas fizisko aktivitāšu ieteikšanas uz atbalstu cilvēkam, lai viņš spētu tajās iesaistīties. Kā speciālisti var palīdzēt cilvēkiem saglabāt fiziskās aktivitātes laikā, kad psihiskās veselības traucējumu simptomi to apgrūtina? Labs sākumpunkts ir apzināties, ka psihiskā veselība reti kad ir nemainīga. Simptomi laika gaitā mainās, un līdz ar tiem mainās arī cilvēka spēja nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Cilvēks, kurš vienu nedēļu ir aktīvs, nākamajā nedēļā to pašu aktivitāti var uztvert kā daudz grūtāk paveicamu. Šādas pārmaiņas bieži vien atspoguļo mainīgus psihiskās veselības simptomus un dzīves apstākļus, nevis apņēmības trūkumu.

Nespēju turpināt aktivitāti (jeb atkritienu) uztvert kā informāciju, nevis neveiksmi

Šāda perspektīva mudina speciālistus pārstāt uztvert fizisko aktivitāšu pārtraukšanu vai atkritienu no fizisko aktivitāšu plāna kā neveiksmi. Ja fiziskā aktivitāte nenotiek, kā bija iecerēts, tas sniedz informāciju. Tā vietā, lai jautātu, kāpēc cilvēks nav izpildījis iecerēto, lietderīgāk būtu jautāt – kas viņam traucēja? Vai mērķis konkrētajā nedēļā bija nereālistisks, ņemot vērā viņa psihiskās veselības traucējumu simptomus? Vai nogurums padarīja aktivitāti pārāk grūtu? Vai priekšplānā izvirzījās citi neatliekami pienākumi? Vai arī konkrētā aktivitāte vienkārši šķita nepatīkama vai neizturama? Šo šķēršļu izpratne var palīdzēt speciālistiem un pacientiem pielāgot turpmākos plānus, nevis pilnībā no tiem atteikties.

Mazāka paļaušanās uz motivāciju un paškontroli

Otrs būtisks secinājums ir tāds, ka atbalstam nevajadzētu pilnībā balstīties uz motivāciju. Motivācijai ir dabiski kāpumi un kritumi, īpaši periodos, kad psihiskā veselība ir pasliktinājusies. Speciālisti var palīdzēt radīt apstākļus, kas atvieglo fizisko aktivitāšu uzsākšanu un turpināšanu.

Fizisko aktivitāšu mērķu pielāgošana mainīgajām vajadzībām

Elastīgi mērķi, skaidri rīcības plāni, atbalstoša vide un nemainīgs režīms var mazināt paļaušanos uz konkrētā brīža motivācijas līmeni. Piemēram, mērķiem jābūt pietiekami elastīgiem, lai tos varētu pielāgot mainīgai psihiskai veselībai, savukārt rīcības plāni var palīdzēt sasaistīt fiziskās aktivitātes ar konkrētām norisēm un iespējām ikdienas dzīvē. Svarīgi, ka tas nenozīmē pazemināt prasības. Tas nozīmē atzīt, ka progress reti ir lineārs. Grūtākos periodos panākumi nozīmē arī ierastā režīma saglabāšanu, īsu pastaigu vai kādu paveicamu veidu aktivitātes saglabāšanai. Periodos, kad psihiskās veselības traucējumu simptomi ir mazāk apgrūtinoši, mērķus var paplašināt un fizisko aktivitāšu apjomu – palielināt.

Kāpēc ir svarīgi izjust prieku?

Visbeidzot, fizisko aktivitāšu veicināšanā lielāka uzmanība jāpievērš tam, lai aktivitāte sagādā prieku. Jaunākie pētījumi liecina, ka fiziskās aktivitātes brīvajā laikā ir ciešāk saistītas ar psihisko veselību nekā fiziskās aktivitātes citās dzīves jomās, uzsverot, ka nozīme ir arī aktivitātes kontekstam. Aktivitātes, kas cilvēkam šķiet patīkamas, jēgpilnas un paša izvēlētas, ir vieglāk saglabāt ilgtermiņā un tās sniedz lielāku ieguvumu psihiskajai veselībai nekā nodarbības, ko veicam tikai tāpēc, ka “tā vajag”. Tāpēc palīdzēt cilvēkiem atrast tādus kustību veidus, kurus viņi patiesi novērtē un kuri viņiem ir nozīmīgi, var būt tikpat svarīgi kā palīdzēt sasniegt konkrētu fizisko aktivitāšu mērķi.

Satikt cilvēkus viņu pašreizējā punktā

Kopumā šie principi atspoguļo to, ko nozīmē satikt cilvēku tur, kur viņš atrodas. Tas nenozīmē pazemināt prasības vai atteikties no mērķiem, bet gan pielāgot atbalstu mainīgajai psihiskajai veselībai, dzīves apstākļiem un iespējām. Fiziskās aktivitātes var būt nozīmīgs instruments psihiskās veselības atbalstam. Taču to ieteikšana ir tikai sākums. Īstais izaicinājums (un arī iespēja) speciālistiem ir palīdzēt cilvēkiem saglabāt fiziskās aktivitātes arī tad, kad psihiskās veselības traucējumu simptomi to apgrūtina. Satikt cilvēkus viņu pašreizējā punktā, pielāgot atbalstu apstākļu izmaiņām un uztvert atkāpes no plāna kā iespēju mācīties var būt tikpat svarīgi kā pats ieteikums nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm.

Praktiski ieteikumi

1. Sagaidiet svārstības, nevis nemainīgumu.

Psihiskās veselības simptomi, motivācija un enerģijas līmenis laika gaitā mainās. Fiziskā aktivitāte būtu jāapspriež kā tāda, kuru nepieciešamības gadījumā var pielāgot no nedēļas uz nedēļu, nevis sagaidīt vienmērīgu, lineāru progresu.

2. Aktivitāšu pārtraukšanu uztveriet kā informāciju, nevis neveiksmi.

Ja fiziskā aktivitāte nenotiek, kā plānots, noskaidrojiet, kas tam traucēja. Vai mērķis bija nereālistisks, ņemot vērā pašreizējos simptomus? Vai bija citi neatliekami pienākumi, vides radīti šķēršļi vai grūtības izjust prieku no aktivitātes? Izmantojiet šo informāciju, lai pilnveidotu turpmākos plānus, nevis no tiem atteiktos.

3. Veidojiet plānus, kas nav pilnībā atkarīgi no motivācijas.

Palīdziet cilvēkiem izveidot vienkāršus ieradumus, izmantot konkrētus signālus un izstrādāt rīcības plānus, kas atvieglo aktivitāšu uzsākšanu, īpaši grūtākās dienās. Mērķis nav maksimāli palielināt motivāciju, bet gan mazināt atkarību no paškontroles.

4. Vispirms veiciniet aktivitāti kā tādu, pēc tam – progresu.

Psihiskā neveselības periodos, saglabāt iesaisti fiziskajās aktivitātēs var būt svarīgāk nekā sasniegt vadlīnijās noteiktos fizisko aktivitāšu mērķus. Īsa pastaiga, ierastais režīms vai vienkārša un paveicama aktivitātes forma var palīdzēt saglabāt pārliecību par savām spējām un radīt pamatu turpmākam progresam.

5. Padariet prieku par vienu no ārstēšanas mērķiem.

Ir lielāka iespēja, ka cilvēks ilgtermiņā turpinās aktivitātes, ja viņam tās šķiet nozīmīgas, sniedz gandarījumu vai ir patīkamas. Atbalstiet cilvēkus tādu aktivitātes veidu atrašanā, kurus viņi patiesi novērtē, nevis koncentrējieties tikai uz to, kas teorētiski šķiet optimālākais.

Integratīvais pielāgošanās modelis nepārtrauktiem izaicinājumiem (IMACC): biopsihosociālās pielāgošanās izpratne un atbalstīšana

Sat, 06 Jun 2026 08:05:00 +0000

Autori: Lis Dreijers Hammonds (Lis Dreijer Hammond), Alborgas universitāte (Dānija), Kristians Karlsens Hansesn (Christian Karlsen Hansen) un Martins Lēmkūls Kristensens (Martin Lehmkuhl Kristensen), Bēgļu rehabilitācijas centrs, Ziemeļjitlandes reģionālais veselības dienests (Dānija), un Šalotte Glintborga (Chalotte Glintborg), Alborgas universitāte (Dānija)

Pēc saslimšanas vai citiem nozīmīgiem negatīviem dzīves notikumiem, dzīve bieži vien vairs neatgriežas iepriekšējas sliedēs. Cilvēkiem, kuri dzīvo ar ilgstošiem veselības traucējumiem, izaicinājums nav tikai simptomu pārvaldīšana, bet arī pielāgošanās citādai dzīvei. Ja šis pielāgošanās process tiek traucēts, tas var veicināt trauksmi, depresiju, sliktākus fiziskās veselības galarezultātus un biežāku veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu.

Aplēses par to, cik veiksmīgi cilvēki pielāgojas ilgstošām saslimšanām, būtiski atšķiras atkarībā no izmantotajām pielāgošanās mērīšanas metodēm. Nepietiekamu pielāgošanos sastop no 16,9% līdz 62%, savukārt, labu pielāgošanos – no 13% līdz 36,3%. Pasaulē vairāk nekā viens miljards cilvēku dzīvo ar vairākiem ilgstošiem veselības traucējumiem vienlaikus. Ja līdz pat divām trešdaļām no viņiem saskaras ar pielāgošanās grūtībām, ir steidzami nepieciešams uzlabot atbalstu pielāgošanās procesam ilgstošu veselības problēmu gadījumos.

Pielāgošanās nav tikai līdzestība medicīniskām rekomendācijām vai veselības uzvedības maiņa. Integratīvais pielāgošanās modelis nepārtrauktiem izaicinājumiem (IMACC) (iepriekš – “hroniskām saslimšanām”) ir teorija par biopsihosociālo pielāgošanās procesu, kā to pieredz pats cilvēks. Šis modelis tika izstrādāts pētījumā par 2. tipa diabētu un vēlāk pārbaudīts arī pieaugušajiem ar epilepsiju. Sadarbība modeļa izmantošanā var palīdzēt tiešāk izprast cilvēka individuālo pielāgošanās procesu.

Pielāgošanās ir normāls process visa mūža garumā – dzīvei mainoties, maināmies arī mēs. Taču negatīvām dzīves pārmaiņām var būt grūti pielāgoties. Modelis paredz – lai ikdienas dzīvē funkcionētu pēc iespējas labāk, dažkārt nepieciešams mainīt domāšanas un uzvedības modeļus, kas jaunajos apstākļos vairs nav noderīgi. Šādas pārmaiņas sauc par pielāgošanās uzdevumiem. Veiksmīga to īstenošana veicina labāku pielāgošanos, funkcionālāku ikdienu un pozitīvas identitātes pārmaiņas.

Savukārt, pielāgošanās grūtības var rasties tādu apstākļu dēļ, kas kavē pārmaiņu procesu. Tas var apturēt pielāgošanos un ilgtermiņā novest pie sliktākas psihiskās un fiziskās veselības, kā arī negatīvām identitātes pārmaiņām.

Kā strukturēts IMACC pielāgošanās modelis

Modelis sastāv no trim savstarpēji saistītiem līmeņiem.

1. līmenis: personība un dzīves pārmaiņas.

Šis līmenis ietver iepriekšējo personību, uzskatus un uzvedības modeļus. Uzmanība tiek pievērsta aspektiem, kas var ietekmēt pielāgošanās procesu – gan kā šķēršļi, gan kā resursi. Tāpat nozīmīga ir negatīvu dzīves notikumu pieredze, kas izraisījusi nepieciešamību pielāgoties. Šī pieredze var ietekmēt pielāgošanos gan negatīvi (piemēram, negatīva pieredze veselības aprūpē), gan pozitīvi (piemēram, saņemtais atbalsts).

2. līmenis: nepārtrauktais pielāgošanās cikls.

Šis līmenis sastāv no piecām jomām ar konkrētiem pielāgošanās uzdevumiem.

Saskaroties ar ilgstošām veselības problēmām vai invaliditāti, cilvēks sāk ar situācijas izvērtēšanu (Taking Stock). Viņš apstrādā tādas sākotnējās emocionālās reakcijas kā šoku, dusmas u.c. un pārdomā, kas dzīvē būtu jāmaina, lai atkal varētu funkcionēt. Tas ietver pielāgošanās motivācijas attīstīšanu.

Pēc tam cilvēks pāriet uz mācīšanās posmu (Learning), iegūstot zināšanas par veselības stāvokli un iespējām, kā arī apgūst nepieciešamās pašaprūpes prasmes un emociju pārvarēšanas stratēģijas. Tas bieži nozīmē arī jaunu attieksmju veidošanos pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Nozīmīga loma ir arī apkārtējiem. Ģimene, darbs, veselības aprūpes speciālisti un plašāka sociālā vide būtiski ietekmē pielāgošanās procesu, tāpat kā cilvēka uztvere par saviem apkārtējiem un savām lomām dzīvē.

Pielāgošanās gaitā nepieciešams arī “atlaist” (Letting Go) – pieņemt zaudējumus, kas saistīti ar iepriekšējo funkcionēšanu vai nākotnes plāniem, kuri vairs nav iespējami. Var būt nepieciešams atteikties arī no attieksmēm vai uzvedības modeļiem, kas jaunajā situācijā vairs nedarbojas. Laika gaitā cilvēks var pieņemt un integrēt (Accept and Integrate) jauno dzīvošanas veidu, iekļaujot un uzturot jaunās attieksmes un uzvedības modeļus ikdienā.

Būtiski uzsvērt, ka katrā jautājumā, kas prasa pārmaiņas, cilvēks iziet cauri šim nepārtrauktajam adaptācijas ciklam, kas nozīmē, ka vairākās jomās pielāgošanās var noritēt vienlaicīgi.

3. līmenis: uzturošais cikls.

Šis līmenis raksturo to, kas notiek īpaši sarežģītos brīžos. Tas balstās klasiskā kognitīvi biheiviorālā uzturošajā ciklā, taču ar vienu atšķirību: domāšanu raksturo konflikts starp situācijas izvērtēšanu vai mācīšanos (atkarībā no tā, kurā posmā adaptācijas process ir apstājies), “atlaišanu” un apkārtējo vidi.

Piemēram, tipiskā situācijā sievietei var būt grūti iemācīties vairāk rūpēties par sevi, jo viņa nespēj atteikties no savas lomas, kā tādam cilvēkam, kurš gatavo ēst un rūpējas par māju, baidoties kļūt par “sliktu māti” vai “sliktu sievu”. Tuvu attiecību saglabāšana sociālajā vidē viņai šķiet svarīgāka nekā rūpes par sevi, kur būtisku lomu spēlē motivācija jeb iekšējā attieksme.

Praktiski ieteikumi

Nosakiet personīgi nozīmīgu mērķi:

Palīdziet cilvēkam pārdomāt, kādas izmaiņas ikdienā varētu pozitīvi ietekmēt viņa dzīvi (piemēram, veselības paradumu maiņa). Pārrunājiet, kā šīs pārmaiņas integrēt ikdienā. Jo konkrētāks plāns (laiks, vieta u.tml.), jo vieglāk to sākt īstenot.

Jautājiet: Ko šīs pārmaiņas nozīmētu jums? Kas notiktu, ja pārmaiņas netiktu veiktas?

Nozīmīgi mērķi stiprina motivāciju.

Strādājiet ar šķēršļiem:

Kopīgi pārskatiet iepriekšējos mēģinājumus ieviest pārmaiņas un normalizējiet grūtības. Pārrunājiet nesenākos mēģinājumus ieviest pārmaiņas un mēģiniet saklausīt, kādi uzskati un vērtības slēpjas aiz cilvēka teiktā, piemēram: “Man vispirms jāpalīdz citiem, pēc tam sev” vai “Es nedrīkstu atpūsties, kamēr darbs nav pabeigts”.

Izvērtējiet apkārtējo cilvēku nozīmi:

Jautājiet cilvēkam, kā pārmaiņas ietekmēs tuvās attiecības. Piemēram, kādas varētu būt sekas, ja jāpalielina pašaprūpe, un tas nozīmētu mazākas iespējas darīt kaut ko citu labā? Ko tas nozīmētu viņa identitātei (kā cilvēks uztver izmaiņas dzīves lomām?) Ko, viņaprāt, domās vai darīs citi?

Atbalstiet pārrunas par pārmaiņām:

Ko cilvēkam būtu nepieciešams pārrunāt ar citiem? Būtu nepieciešams iegūt iespēju jautāt, ko šīs pārmaiņas nozīmē citiem, nepaļaujoties tikai uz saviem pieņēmumiem. Varētu būt nepieciešams vienoties par ikdienas rutīnas pielāgošanu vai attīstīt prasmes komunicēt par savām vajadzībām, piemēram, par mainīgu sāpju līmeni, ko citi varētu sagaidīt no cilvēka spējas kaut ko šodien paveikt.

Veiciniet spēju apzināties savu ķermeni:

Palīdziet cilvēkam labāk izprast ķermeņa simptomus un sajūtas, to nozīmi un izmantošanu pašaprūpes vadīšanai. Atbalstiet arī stresa pārvaldīšanas apgūšanu, kas saistīta ar uzvedības maiņu un tās ietekmi uz tuvām attiecībām.

Tulkojusi: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Atbalsts aprūpētājiem pēc pacientu izrakstīšanas no slimnīcas: praktiskas atziņas no koprades pieejas

Sat, 06 Jun 2026 08:04:00 +0000

Katrīna Makevana (Kathryn McEwan), Nortumbrijas universitāte, Lielbritānija

Sāra palīdzēja tēvam sakravāt mantas; atvieglojums mijās ar pieaugošu satraukumu. Pēc piecām dienām slimnīcā saistībā ar pārciestu insultu, viņu izrakstīja. Māsa īsi uzskaitīja izmaiņas medikamentos un turpmāk nepieciešamās veselības pārbaudes, taču Sāra, kura uzņemtos tēva aprūpi mājās, šajās sarunās nebija iesaistīta. Viņa devās prom ar slimnīcas izrakstu, kuru saprata nepilnīgi, un nezinot, kādām brīdinājuma pazīmēm pievērst uzmanību un kam zvanīt problēmu gadījumā. 48 stundu laikā viņas tēvs tika atkārtoti hospitalizēts.

Daudziem pacientiem un aprūpētājiem izrakstīšana no slimnīcas iezīmē nedroša pārejas posma sākumu ar nepietiekamu atbalstu, kad atbildība par aprūpes nodrošināšanu strauji pāriet uz mājiniekiem. Ja sasteigtu skaidrojumu, nepietiekamas informācijas vai aprūpētāju neiesaistīšanas dēļ šī pāreja nenotiek sekmīgi, sekas var būt smagas: atkārtotas hospitalizācijas, ko varētu novērst, pacienta stāvokļa pasliktināšanās mājās un pārmērīgs stress tiem, kuri nodrošina aprūpi.

Problēmas apmērs

Šī problēma ir ļoti būtiska. Anglijā katru dienu slimnīcās atrodas aptuveni 13 000–14 000 pacientu, lai gan medicīniski viņi jau ir gatavi izrakstīšanai (2025. gada oktobra dati). Kavēta izrakstīšana samazina pieejamo gultasvietu skaitu, pagarina pacientu nodošanu no neatliekamās palīdzības transporta slimnīcām un izraisa plānoto ārstniecības procedūru atcelšanu. Vienu no septiņām slimnīcas gultām aizņem cilvēks, kuram vairs nav nepieciešama akūtā aprūpe, un līdzīga tendence novērojama arī citās valstīs.

Vairāk nekā puse neapmaksāto aprūpētāju (ģimenes locekļi, draugi vai kaimiņi, kas sniedz palīdzību) norāda, ka nav tikuši iesaistīti lēmumu pieņemšanā par izrakstīšanu no slimnīcas. Šie aprūpētāji veic sarežģītus uzdevumus, tostarp zāļu lietošanā, brūču aprūpē un medicīniskā aprīkojuma izmantošanā. Tomēr pētījumi rāda, ka daudzi jūtas nepietiekami sagatavoti, saņem nepilnīgas norādes un ir pārslogoti ar sarežģītajiem pienākumiem, kurus no viņiem sagaida pēc pacienta izrakstīšanas.

Ko var uzlabot pacientu izrakstīšanas procesā?

Nesen veikts koprades pētījums, kurā piedalījās aprūpētāji, veselības un sociālās aprūpes speciālisti, kā arī brīvprātīgie, apstiprina šos izaicinājumus un vienlaikus piedāvā praktiskus risinājumus. Secināts, ka komunikācijas problēmas rodas nevis individuālu kļūdu, bet gan sistēmisku trūkumu un strukturālu šķēršļu rezultātā.

Identificētas trīs uzvedībā balstītas stratēģijas, kuras veselības aprūpes speciālisti var ieviest nekavējoties:

1. Sāciet sarunas par izrakstīšanu jau uzņemšanas laikā

Aprūpētāji bieži norādīja, ka viņi tiek iesaistīti pārāk vēlu – tikai pēc tam, kad būtiskākie lēmumi jau pieņemti. Tas sakrīt ar starptautisku pētījumu rezultātiem par aprūpi pārejas posmā, kas liecina – agrīna aprūpētāju iesaiste samazina emocionālo un kognitīvo slodzi, palīdz novērst nereālistiskas gaidas un rada iespēju savlaicīgi pārrunāt bažas, pirms tās pieaug.

COVID-19 pandēmijas laikā tika izjauktas daudzas iestrādnes, zaudēti slimnīcu sociālie darbinieki un ierastā saziņa ar ģimenēm pacientu uzņemšanas laikā, kas arī pašlaik ietekmē pacientu izrakstīšanas plānošanu.

2. Izmantojiet vienkāršu, ikdienišķu valodu, lai veidotu reālistiskas gaidas

Aprūpētāji min grūtības, ko rada medicīniskā terminoloģija, saīsinājumi un skaidrojumu straujais temps. Daži sarunas laikā meklē medicīniskos terminus internetā, tomēr emocionālais stress un nepazīstamā vide apgrūtināja informācijas uztveri.

Šī pieredze ir labi dokumentēta pētījumos par aprūpētāju sagatavotību un veselības pratību kā cēloņiem nepietiekamai komunikācijai, kas tiek identificēta kā būtisks šķērslis drošai izrakstīšanai no slimnīcas. Sistemātiskie pārskati rāda, ka aprūpētāji bieži slimnīcā ir pilnībā atkarīgi no māsām, bet mājās viņiem jāpārslēdzas uz pilnīgu patstāvību, kas izraisa pārslodzi sarežģīto pienākumu dēļ.

Skaidra un konkrēta valoda samazina kļūdu risku un veicina uzticēšanos. Speciālisti atzīst, ka dažkārt pārvērtē to, ko aprūpētāji reāli spēj nodrošināt mājas apstākļos. Tas saskan ar pētījumiem, kas norāda – veselības aprūpes personāla uzkrātā pieredze var veicināt aprūpētāju neapzinātu neiesaistīšanu būtiskās sarunās. Atklāta komunikācija par veselības aprūpes sistēmas ierobežojumiem, aprūpes iespējām un reāli sasniedzamo palīdz novērst pārpratumus un vilšanos vēlāk. Šāda godīga saziņa ļauj aprūpētājiem efektīvāk plānot aprūpi, nevis saskarties aci pret aci ar negaidītām problēmā.

3. Nodrošiniet vienu konkrētu kontaktpersonu pēc izrakstīšanas

Aprūpētāji apraksta pārliecības trūkumu – neskaidrības par to, kam zvanīt jautājumos par medikamentiem, novēlotu medicīniskā aprīkojuma piegādi vai pacienta veselības stāvokļa pasliktināšanās pazīmēm. Šādas skaidrības trūkums palielina trauksmi un var novest pie nevajadzīgām atkārtotām hospitalizācijām vai novēlotas palīdzības meklēšanas.

Pētījumi rāda, ka vienas konkrētas kontaktpersonas nodrošināšana, pat ja tā tikai pāradresē jautājumus tālāk, būtiski samazina aprūpētāju stresu un uzlabo drošību. Pētījumi par aprūpes nepārtrauktību arī apliecina, ka sajūta, ka pakalpojumu sniedzēji pacientu un aprūpētāju “pazīst”, mazina bailes un palīdz pieņemt labākus lēmumus.

Principu ieviešana praksē

Lai atbalstītu šādas pieejas ieviešanu, koprades procesā ir izstrādāts pacientu izrakstīšanas rīku kopums aprūpētājiem (Caregiver Discharge Toolkit), kas ietver piecus elastīgi izmantojamus rīkus: sagaidīšanas vēstuli, uzņemšanas ceļvedi, kartīti ar jautājumu “Kas jums ir svarīgi?”, izrakstīšanas kontrolsarakstu un kontaktinformācijas kartīti lietošanai pēc izrakstīšanas.

Šie rīki ir veidoti izmantošanai noslogotās slimnīcu nodaļās, lai uzlabotu sadarbību izrakstīšanas procesā, vienlaikus pielāgojoties dažādām aprūpētāju situācijām un identitātēm. To iespējams pielāgot slimnīcu aprūpes komandām, kopienas aprūpētājiem un brīvprātīgo organizācijām.

Galvenais vēstījums no aprūpētājiem un profesionāļiem

Nelielas, mērķtiecīgas izmaiņas komunikācijā var pārveidot izrakstīšanu no sasteigta ārstēšanās noslēguma par atbalstošu pārejas procesu. Kad aprūpētāji jūtas novērtēti, informēti un sagatavoti, un kad viņus uztver kā sadarbības partnerus, ieguvēji ir visi.

Atbalsts aprūpētājiem nav tikai līdzjūtīga attieksme, tas ir būtisks priekšnoteikums drošai un efektīvai pacienta izrakstīšanai. Mūsu izveidotais rīku kopums un to pamatprincipi piedāvā praktiskus ieteikumus slimnīcu komandām, kuras vēlas ieviest pārmaiņas attiecībā uz pacinentu izrakstīšanu.

Praktiski ieteikumi

1. Sāciet izrakstīšanas plānošanu uzņemšanas nevis izrakstīšanas laikā.

Agrīna iesaiste mazina trauksmi, palīdz izvairīties no nereālistiskām gaidām un rada laiku izglītošanai un problēmu risināšanai. Lai jau sākumā veidotu kopīgu izpratni, izmantojiet vienkāršus jautājumus:

Kas jūs atbalsta mājās?

Kas ikdienā palīdz uzturēt veselību?

Kas varētu sagādāt grūtības pēc izrakstīšanas?

Šāda informācija palīdz uztvert izrakstīšanu nevis kā pēkšņu atbildības nodošanu, bet kā pakāpenisku un atbalstītu pāreju, dodot laiku koordinēt pakalpojumus pēc izrakstīšanas un savlaicīgi risināt bažas pirms tās samilzt.

2. Izmantojiet vienkāršu ikdienas valodu un pārliecinieties, ka jūs saprot

Izvairieties no profesionālā žargona. Piemēram “mobilitātes problēmas” vietā sakiet “grūtības staigāt”, “novērošanas” vietā – “temperatūras un asinsspiediena pārbaude”. Pēc skaidrojuma par medikamentu izmaiņām vai aprūpes uzdevumiem pārliecinieties, ka informācija ir saprasta, nevis pieņemiet to kā pašsaprotamu. Var izmantot atvērtus jautājumus:

Kas jums palīdzētu justies drošāk pēc atgriešanās mājās?

Kas jūs visvairāk satrauc par aprūpi mājās?

Šādi jautājumi rada iespēju pārpratumu un neskaidrību atklāšanai. Svarīgi ir arī atklāti runāt par sistēmas ierobežojumiem un reāli iespējamo palīdzību, kas mazina vilšanos un palīdz reālistiskai plānošanai.

3. Nodrošiniet vienu pēc izrakstīšanas pieejamu kontaktpersonu

Padariet esošos saziņas ceļus skaidrus un paredzamus. Norādiet konkrētu vārdu, tālruņa numuru un situācijas, kad sazināties, piemēram:

“Par jautājumiem saistībā ar medikamentiem vai aprīkojumu sazinieties ar medmāsu Līgu Kalniņu darba dienās no plkst. 9.00 līdz 17.00.”

Pat ja šī persona tikai pāradresē jautājumus tālāk, apziņa, ka ir kāds, pie kā vērsties, būtiski maina pieredzi pēc izrakstīšanas – no pamestības izjūtas uz atbalstītas aprūpes pieredzi.

Tulkojusi: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Pārvarēt plaisu: vienlīdzības integrēšana ikdienas praksē

Tue, 28 Apr 2026 09:57:00 +0000

Amanda Okonora (Amanda O’Connor), Klēra Blevita (Claire Blewitt) un Helēna Skoutere (Helen Skouteris), Monaša Universitāte, Melburna, Austrālija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Vienlīdzība veselības aprūpē nozīmē, ka ikvienam ir taisnīga un godīga iespēja sasniegt labu veselību neatkarīgi no sociālekonomiskā stāvokļa, etniskās piederības, dzimuma vai citiem sociālajiem apstākļiem. Tomēr pašreizējās globālās tendences liecina par pieaugošām veselības aprūpes atšķirībām. Dzīvildzes atšķirības starp valstīm, ko bieži nosaka veselības aprūpes sistēmu strukturālie trūkumi, sistēmisks rasisms un aizspriedumi, kā arī nevienlīdzīgi sociālie, ekonomiskie un vides apstākļi, var ilgt vairāk nekā trīs desmitgades, un nevienlīdzība pieaug arī valstu iekšienē starp dažādām sociālajām grupām.

Pamatcēloņi tam var šķist attāli no mūsu ikdienas darba. Tomēr veselības aprūpes speciālisti bieži strādā laika trūkuma, ierobežotu resursu un stingru protokolu apstākļos. Var šķist, ka vienlīdzība galvenokārt ir politikas vai sistēmas līmeņa jautājums. Tomēr vienlīdzība veidojas arī ikdienas situācijās veselības aprūpes iestādēs – kā tiek organizēti pakalpojumi, kā notiek komunikācija, kā tiek pieņemti lēmumi un kuri pacienti gūst labumu no pieejamās aprūpes.

Katra konsultācija, pacienta aprūpes ceļš un pakalpojumu uzlabošanas iniciatīva darbojas kā neliela intervence. Risinājumu izvēles par pieraksta sistēmām, nosūtījumu kārtību, pacientu izglītošanas materiāliem, digitālajiem rīkiem un turpmākās aprūpes gaitu var mazināt vai palielināt plaisas pacientu starpā. Ja vienlīdzībai apzināti nepievērš uzmanību, standarta procedūras bieži vislabāk darbojas jau privileģētām grupām. Taču, ja par vienlīdzības aspektiem tiek domāts jau sākumā, ikdienas aprūpe kļūst pieejamāka, pieņemamāka un efektīvāka plašākam pacientu lokam.

Uz vienlīdzību orientēta pieeja veselības aprūpē sākas ar apzinātu refleksiju un plānošanu. Komandāmbūtu skaidri jādefinē sava izpratne par vienlīdzību un jāapspriež, ko konkrētajā pakalpojumu kontekstā nozīmē taisnīga pakalpojumu pieejamība un taisnīgi rezultāti. Tas ietver gan to pacientu grupu identificēšanu, kas retāk saņem pakalpojumu, retāk ir līdzestīgi vai gūst labumu, gan arī praktisko barjeru analīzi, piemēram, valodas barjeras, veselībpratības, transporta pieejamības, digitālās pratības, izmaksu, stigmas vai negatīvas iepriekšējās pieredzes veselības aprūpē izvērtēšanu.

Plānojot vienlīdzību veselības aprūpē, svarīgi ir arī atzīt pacientu un kopienu stiprās puses, ne tikai riskus un trūkumus, un mācīties no iepriekš veiktajiem uzlabojumiem. Piemēram, pieejamību aprūpei bērniem ar aptaukošanos reģionos un lauku teritorijās var uzlabot digitālos risinājumus medicīnā, medicīnas māsu lomas palielināšana primārajā aprūpē un veselības darbinieku labie piemēri konkrētā kopienā.

Vēl viens būtisks pamatprincips ir dzīves pieredzes novērtēšana. Pacienti ir eksperti attiecībā uz savu veselību un dzīves apstākļiem. Viņu pieredze pakalpojumu saņemšanā atklāj šķēršļus un iespējas, ko neparāda izolētu klīnisko rādītāju izvērtēšana. Veselības aprūpes speciālisti var stiprināt vienlīdzību, veidojot strukturētus un pastāvīgus modeļus, kā uzklausīt viedokļus no paplašināta pacientu loka – uzklausot viņu partnerus (t.i., pacientus vai aprūpētājus, kuri tiek iesaistīti pakalpojumu izstrādē, novērtēšanā vai pārvaldībā, balstoties uz savu pieredzi), veidojot konsultatīvās grupas, atgriezeniskās saites sniegšanas sistēmas vai koprades aktivitātes, tādējādi nodrošinot, ka šis ieguldījums reāli ietekmē pakalpojumu realizāciju un komunikāciju. Piemēram, sadarbība ar jauniešiem, kuriem ir pieredze ar psihiskām saslimšanām, ir palīdzējusi izstrādāt pacientu ceļa kartes jauniešu psihiskās veselības sektoram, izveidot partnerības psihosociālo pakalpojumu dizainu un veikt tā izvērtēšanu kopienas līmenī.

Svarīga ir arī reflektīvā prakse. Veselības aprūpes dalībnieku attiecībās līdz ar profesionālajām autoritātēm, institucionālajām lomām un zināšanu daudzveidību ir iekodētas varas atšķirības. Klīniskās prakses pārstāvjiem un pakalpojumu īstenošanas komandām nepieciešamas regulāras iespējas izvērtēt, kā dažādi pieņēmumi, stereotipi un laika ierobežojumi ietekmē lēmumus un savstarpējo mijiedarbību. Strukturēta refleksija, komandas diskusijas un atgriezeniskā saite no dažādiem pacientiem un kolēģiem palīdz atklāt “aklās zonas” un mazināt aizspriedumu ietekmi uz lēmumiem. Refleksijai jābūt nepārtrauktai un integrētai kvalitātes uzlabošanas procesos. Tas tiek īpaši uzsvērts darbā organizācijās ar maziem bērniem. Lai efektīvi atbalstītu bērnus, kurus ietekmējusi trauma, ir svarīga starpdisciplināra sadarbība, kā arī padziļināta un nepārtraukta refleksija par to, kādas prakses un politiku ietekmējoši lēmumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu šo bērnu veselības un labbūtības vienlīdzību.

Uz vienlīdzību balstīta aprūpe tiek stiprināta, izmantojot atbilstošus konceptuālos ietvarus. Pieejas, kas pievēršas veselības sociālajiem cēloņiem, starpnozaru plānošanai, strukturālajai diskriminācijai un kultūras aspektos balstītai aprūpei, palīdz īstenot vienlīdzību nevis abstrakti, bet praktiskos lēmumos. Šīs pieejas palīdz profesionāļiem interpretēt nelīdzestību, neīstenotus apmeklējumus, komunikācijas grūtības un riska uzvedību – novirzot uzmanību no “nelīdzestīgiem pacientiem” uz neatbilstošām sistēmām un pakalpojumu saņemšanas kontekstiem veselība aprūpes ietvaros.

Nevienlīdzību veselības aprūpē rada lielas sistēmas, taču tā tiek arī pastiprināta vai mazināta ar ikdienas darbībām veselības aprūpē. Tāpēc vienlīdzības ievērošana nav atdalāma no kvalitatīvas klīniskās aprūpes – vienlīdzība ir tās sastāvdaļa.

Praktiskie ieteikumi

Saglabājiet atvērtu skatījumu un domāšanu. Padziļiniet savu izpratni par nevienlīdzību veselības aprūpē un tās strukturālajiem cēloņiem. Reflektējiet par savu profesionālo lomu, pieņēmumiem un iespējamajiem neapzinātajiem aizspriedumiem, kā arī to ietekmi uz komunikāciju, klīniskajiem lēmumiem un pacientu gaidām. Iekļaujiet īsus refleksijas brīžus ikdienas praksē un komandas sanāksmēs.

Aktīvi meklējiet un uzklausiet dažādus pacientus. Nepaļaujieties tikai uz standarta apmierinātības aptaujām. Radiet vienkāršas, atkārtotas iespējas apzināt viedokļus no dažādām pacientu grupām, īpaši tām, kas retāk izmanto pakalpojumus vai pārtrauc ārstēšanos, lai izprastu viņu barjeras, kas traucē holistiskai aprūpei. Sadarbojieties ar pacientu pārstāvjiem un kopienas organizācijām un skaidri parādiet, ka viņu ieguldījums tiek novērtēts un sekmē pakalpojumu pielāgošanu.

Kritiski izvērtējiet izmantotos rīkus un procedūras. Klīniskie ceļi, izglītojošie materiāli, digitālie portāli un uzvedības maiņas rīki bieži ir veidoti cilvēkiem ar augstu veselībpratību un pieejamiem resursiem. Pārskatiet, vai tie ir saprotami, kultūrām atbilstoši un pieejami. Ja nepieciešams, pielāgojiet valodu un formātu. Iepazīstieties ar teorijām un aktīvi iesaistieties vienlīdzības ieviešanā.

Esiet gatavi apstrīdēt nevienlīdzīgas prakses un struktūras. Pievērsiet uzmanību tam, kuri pacienti neierodas uz vizītēm, kuri pakalpojuma saņemšanai tiek sūtīti citur un kuri gūst vismazāko labumu. Apspriediet šos novērojumus komandā un ar pacientiem, lai izprastu cēloņus. Iestājieties par pacientu vajadzībām – tas var ietvert elastīgu pierakstu iespēju veidošanu, tulku pieejamību, izbraukuma pakalpojumus un mērķtiecīgu atbalsta resursu sadali.

Novērtējiet dažādus pierādījumu veidus. Apvienojiet klīniskās vadlīnijas un kvantitatīvos datus ar pacientu stāstiem, vadošo darbinieku pieredzi un kopienas zināšanām. Dažādi pierādījumi kopā sniedz pilnīgāku priekšstatu par to, kas darbojas reālajā praksē un kādā veidā.

Domu maiņa par uzvedības maiņu

Tue, 28 Apr 2026 09:55:00 +0000

Terēza Marteo (Theresa Marteau), Kembridžas Universitāte, Lielbritānija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Daudziem no mums sagādā grūtības sākt ēst veselīgāk, lietot mazāk alkohola, atmest smēķēšanu vai iet ar kājām, nevis braukt ar automašīnu. Tas nav viegli pat tad, ja zinām, ka šādas pārmaiņas nāktu par labu gan mūsu veselībai, gan planētai. Tā ir gan psihologiem un uzvedības zinātniekiem, gan arī cilvēkiem, kuriem mēs cenšamies palīdzēt.

Šī cīņa nav gribasspēka trūkuma pazīme. Problēma ir tā, ka mēs konsekventi novērtējam par zemu to, cik ļoti mūsu uzvedību ietekmē ikdienas vide, savukārt, pārāk augstu novērtējam mūsu vērtību un nodomu spēku.

Kāpēc ar zināšanām vien nepietiek

Ja mēs iedomātos personalizētas veselības prognozes. Vai tas, ja kādam paziņotu garantētu risku saslimt ar 2. tipa cukura diabētu vai sirds slimībām, motivētu mainīt paradumus? Pierādījumi liecina par pretējo. Pieci sistemātiskie pārskati, kas ietver desmitiem nejaušinātu kontrolētu pētījumu, rāda, ka personalizētu riska novērtējumu sniegšana – tostarp ģenētiskā riska rādītājiem – maz ietekmē vai nemaz neietekmē cilvēku uzvedību. Fizisko aktivitāšu, smēķēšanas, alkohola patēriņa līmenis un neveselīga ēšana paliek nemainīgi.

Līdzīgi kā ar klimata zinātniekiem – viņiem ir detalizētas zināšanas par klimata pārmaiņām, taču viņi izvēlas ceļot ar lidmašīnām tikpat bieži kā citi pētnieki. Ar zināšanām vien nepietiek, lai notiktu paliekošas uzvedības izmaiņas.

Videi ir izšķiroša nozīme

Šo faktu palīdz izskaidrot uzvedības zinātnes jomas Duālo procesu modeļi. Mūsu uzvedību regulē divas sistēmas, kas atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Viena ir lēna, reflektīva un uz mērķi orientēta. Mēs to izmantojam, lai lasītu, apgūtu jaunas prasmes un pretotos kārdinājumam. Otra ir ātra, automātiska un stimulu vadīta – kad redzam kūku, mēs to paņemam. Kad mūsu ierobežotā reflektīvā kapacitāte ir pilnībā noslogota, mūsu automātiskā sistēma reaģē uz vides signāliem tiešā veidā. Tāpēc signālu maiņa apkārtējā vidē ir iedarbīgāka nekā mēģinājumi mainīt to, kas ir mūsu galvās.

Trīs spēcīgākie vides signāli ir: iespēja atļauties, pieejamība un pievilcība jeb angliski – 3A: Affordability, Availability un Appeal.

Iespēja atļauties: cena maina uzvedību

Tabakas izstrādājumu cenu palielināšana ir visefektīvākā politika smēķēšanas samazināšanai. Cenu pieaugums par 10% samazina tabakas lietošanu aptuveni par 4 %. Arī papildus nodokļi saldinātajiem dzērieniem samazina to patēriņu. Augļu un dārzeņu patēriņš palielinās, ja tiek sniegtas subsīdijas cenu samazināšanai.

Pieejamība: izvēlamies to, kas ir pieejams

Pētījumā ar 20 000 darbiniekiem 19 darba vietu ēdnīcās, pētniecības komanda palielināja pusdienu piedāvājuma īpatsvaru porcijām ar zemu kaloriju daudzumu un samazināja maltīšu porcijas piedāvājumam ar augstu kaloriju daudzumu. Rezultāts? Darbinieki iegādājās par 11,5% mazāk kaloriju, jo veselīgākās izvēles kļuva vieglāk pieejamas.

Pievilcība: reklāma darbojas

Tabakas, alkohola un neveselīgas pārtikas industriju reklāmas un sponsorēšanas ierobežošana samazina šo produktu pievilcību un iegādi. Līdzīgas tendences sagaidāmas arī atiecībā uz fosilā kurināmāproduktiem. Skaidri brīdinājuma marķējumi un produktu zīmolu noņemšana no etiķetēm arī samazina to pievilcību. Piemēram, Jukonā (Kanādā) alkohola etiķetes ar skaidru brīdinājumu par vēža risku samazināja alkohola pārdošanu aptuveni par 6%. Tāpat tabakas iepakojums bez zīmola padara brīdinājumus pamanāmākus.

Kāpēc regulējums ir svarīgs

Lielākā daļa intervenču, kas maina ikdienā sastopamos vides signālus ar mērķi mainīt uzvedību, prasa regulējumu, jo tie bieži ir pretrunā ar komerciālajām interesēm. Četras nozares – tabakas, alkohola, neveselīgas pārtikas un fosilo kurināmo ražošana – rada produktus, kas katru gadu visā pasaulē izraisa vismaz vienu no četriem nāves gadījumiem, kā arī vairumu siltumnīcefekta gāzu emisiju, kas palielina globālo sasilšanu.

Tomēr joprojām dominē informatīvās kampaņas un brīvprātīga nozares pašregulācija. Iepriekš minētās nozares aktīvi veicina šādu pieeju, lobējot, finansējot pētījumus, kas apšauba regulējuma nepieciešamību, un interpretējot valdības iejaukšanos kā tirgus brīvības ierobežošanu.

Ko nepieciešams mainīt

Pētījumos gūtus pierādījumus par kaitējumiem un politikas veidošanu nepieciešams pasargāt no korporatīvās ietekmes. Pārdotā tabakas apjoma kontrole sniedz labu piemēru. Valstis, kas ieviesušas starptautiskā tabakas kontroles līguma 5.3. pantu, ir labāk pasargājušas politikas veidošanu no industrijas ietekmes, plašāk realizē uz pierādījumiem balstītu politiku un sasniegušas zemāku smēķēšanas līmeni iedzīvotāju vidū.

Šī aizsardzība būtu jāpaplašina, attiecinot aizliegumu noteikumus uz visām korporācijām, kas rada veselībai un planētai kaitīgus produktus. Pilsoņu sapulces un citas demokrātijas formas, kurās iedzīvotāji sadarbojas ar vietējām pašvaldībām vai valsts valdībām, arī ir daudzsološi veidi, kā palielināt gan sabiedrības ietekmi uz politiku, gan pētījumos gūtu pierādījumu ietekmi.

Praktiski ieteikumi

Veselības aprūpes darbiniekiem

1. Sāciet ar vidi, nevis izglītošanu. Strādājot ar klientiem vai pacientiem, identificējiet vides signālus, kas izraisa nevēlamu uzvedību. Tā vietā, lai koncentrētos tikai uz motivāciju vai zināšanām, palīdziet cilvēkiem pārveidot viņu tuvāko vidi. Piemēram: turiet augļus redzamā vietā un našķus paslēptus; novietojiet velosipēdus gaitenī, nevis pagrabā; izmantojiet mazākus šķīvjus un glāzes.

2. Iestājieties par pārmaiņām darba vietā. Ierosiniet pārmaiņu iespējas savā institūcijā par veselīgu izvēļu pieejamību un to cenu samazinājumu darbinieku kafejnīcās. Vienkāršas pārmaiņas, piemēram, padarot augu valsts ēdienus par galveno izvēli ar iespēju ātri izvēlēties, var būtiski ietekmēt uzvedību.

Sabiedrības veselības komandām

3. Padariet neredzamo redzamu.

Izmantojiet savas platformas, lai komunicētu par to, kā vide ietekmē uzvedību. Uzdrīkstieties apšaubīt vispārpieņemto uzskatu, ka uzvedības maiņa galvenokārt ir individuāla gribasspēka vai zināšanu jautājums. Pierādījumi rāda, ka konteksta izmaiņas ir būtiskākas par domāšanas maiņu.

4. Iesaistiet politikas veidotājus.

Identificējiet plaisas starp pētījumos gūtiem pierādījumiem un politiku gan vietējā, gan valsts līmenī. Sniedziet politikas veidotājiem konkrētus, pierādījumos balstītus ieteikumus. Daudzi ir atvērti ekspertu viedoklim, īpaši, ja tas ietver praktiskus risinājumus. Piemēram, pamatojoties uz vēstuli Lielbritānijas veselības ministram, tika veikta pierādījumu pārskatīšana un sintēze par uzvedības maiņu, lai palielinātu veselīgi nodzīvotos dzīves gadus.

5. Veidojiet koalīcijas regulējumu atbalstam. Sadarbojieties ar organizācijām, kas aizstāv uz pierādījumiem balstītu politiku attiecībā uz tabaku, alkoholu, pārtiku un transportu. Kolektīva konsekventa rīcība ir būtiska, lai līdzsvarotu industrijas ietekmi. Meklējiet iespējas sagatavot un sniegt pierādījumu kopsavilkumus, kas atbalsta stingrāku regulējumu, līdzīgi kā panākumi tabakas kontroles jomā tika gūti, koordinēti sadarbojoties ekspertiem ar politikas veidotājiem.

Mazāk sēdēt: mazas izmaiņas, kas sniedz būtisku atšķirību

Wed, 18 Feb 2026 14:46:00 +0000

Autore: Zofija Ščuka (Zofia Szczuka), SWPS Universitāte, Polija un Dīkina Universitāte, Austrālija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Ieguvumi veselībai no fiziskās aktivitātes palielināšanas ir plaši zināmi. Bet vai mēs pievēršam tādu pašu uzmanību tā sauktajam "mazkustīgajam dzīvesveidam"?

Mazkustīgs dzīvesveids ir jebkādas nomoda aktivitātes, ko veicam dienas laikā sēžot vai guļot, un kas no mūsu ķermeņa prasa ļoti maz enerģijas. Būtiski, ka mazkustīgs dzīvesveids NAV tas pats, kas zema fiziskā aktivitāte. Jūs varat ik rītu veikt 30 minūšu skrējienus, bet pārējo dienas daļu joprojām pavadīt ilgstoši sēžot darbā vai mājās. To dažreiz sauc par "aktīvā dīvāna kartupeļa" fenomenu, kur regulāras fiziskās aktivitātes pastāv līdzās ilgām sēdēšanas stundām. Mazkustīga dzīvesveida samazināšana un fiziskās aktivitātes palielināšana ir vispāratzīti mērķi pašreizējāsPasaules Veselības organizācijas vadlīnijās.

Ar mazkustīgu dzīvesveidu saistītie riski

Mēs sēžam gan darbā, gan ēdot, ceļojot, kā arī pavadot laiku sociālajos tīklos. Dati liecina, ka daudzi veselības aprūpes speciālisti, piemēram, ģimenes ārsti, parastā darba dienā pavada vairāk nekā 10,5 stundas sēdus. Šie skaitļi ir būtiski. Ilgstoša sēdēšana palielina daudzu veselības problēmu, piemēram, sirds un asinsvadu slimību, diabēta, vairāku vēža veidu un depresijas risku. Vai esat kādreiz domājuši, cik lielu daļu savas dienas pavadāt sēžot un cik bieži jūs pārtraucat sēdēt? Kā ir ar cilvēkiem, par kuriem rūpējaties mājās un darbā? Šos jautājumus ir vērts apsvērt.

Kāpēc tas ir svarīgi jums un jūsu pacientiem?

Tas, cik daudz jūs sēžat un cik bieži jūs kustaties, var ietekmēt ne tikai jūsu veselību, bet arī to, kā pacienti reaģē uz jūsu sniegtajām rekomendācijām veselības jomā. Pētījumi liecina - ja pacienti uzskata, ka viņu veselības aprūpes speciālists ir aktīvs, viņi jūtas pārliecinātāki par to, ka arī pašiem jābūt aktīvākiem. Daudziem cilvēkiem veselības aprūpes speciālisti ir nozīmīgi atdarināšanas paraugi; cenšoties samazināt kopējo sēdēšanas laiku vai pārtraukt sēdēšanu ar īsām aktivitātēm, jūs stiprināt savu veselību un arī demonstrējat saviem pacientiem veselīgākus paradumus.

Un pat, ja jūsu darbs jau ietver daudz kustību visas dienas garumā, pacientu mudināšana samazināt mazkustīguma paradumus joprojām ir būtiska, jo daudzi pieaugušie un bērni lielāko daļu sava nomoda laika pavada sēžot, un šis rādītājs gadu gaitā nepārtraukti pieaug. Tajā pašā laikā sabiedrības informētība par šo problēmu joprojām ir zema.

Sēdēšanas aizstāšana ar kustību

Varat meklēt vienkāršus veidus, kā sēdēšanu aizstāt ar kustību. Pierādījumi arī liecina, ka šīs izmaiņas ir vieglāk veikt, ja tas notiek kopā ar tuvu draugu, attiecību partneri vai ģimenes locekli. Aktivitāšu ieviešanu ikdienā var sākt ar nelielām darbībām, piemēram, izkāpšanu no autobusa vienu pieturu agrāk pa ceļam uz darbu vai aktīvāka veida par sēdēšanu pie ekrāna izvēlēšanās kopīgai laika pavadīšanai ar ģimeni. Un pat tad, ja sēdēšana ir neizbēgama, īsas pauzes iešanai ātrā tempā vai izstaipīšanās var būtiski mainīt situāciju. Piecelšanās no krēsla pat uz dažām minūtēm uzlabo mūsu koncentrēšanās spējas, garastāvokli un produktivitāti. Biežas kustību pauzes arī samazina stresa līmeni, miegainību, sāpes vai ķermeņa diskomfortu, sirds slimību risku un glikozes līmeni plazmā divas stundas pēc ēšanas.

Dažādi sēdēšanas modeļi, atšķirīga ietekme uz veselību

Pat ja divi cilvēki pavada vienādi ilgu laiku sēžot, veids, kādā šis laiks sadalās, var ievērojami atšķirties. Un šī atšķirība ir svarīga veselībai. Akselerometra pētījumā šīs atšķirības tika ilustrētas, pretstatot divus uzvedības profilus.

“Sēdētāji” mēdz ilgstoši sēdēt visu dienu, bieži vien tikai ar dažiem īsiem pārtraukumiem. “Pārtraucēji” bieži pieceļas kājās, piemēram, telefona zvanu laikā vai īsās pauzēs starp uzdevumiem. Pētnieki atklāja, ka cilvēkiem, kuri biežāk pārtrauca sēdēšanu, bija labāki vielmaiņas rādītāji neatkarīgi no kopējā mazkustīgi pavadītā laika un vidējas līdz augstas intensitātes aktivitātēm. Īpaši interesanti ir tas, ka dalībniekiem “pārtraucēju” augstākajā kvartilē (ar visbiežākajiem pārtraukumiem) vidukļa apkārtmērs bija aptuveni par 6 centimetriem mazāks nekā “sēdētājiem” zemākajā kvartilē.

Pētījumi šajā jomā vēl ir agrīnā stadijā, tāpēc nav pētījumos balstītu ieteikumu par to, cik bieži pārtraukt sēdēšanu, taču pašreizējie pierādījumi liecina, ka īsi pārtraukumi jāveic aptuveni ik pēc 30 minūtēm. Kopējā sēdēšanas laika samazināšana un īsu aktīvu pārtraukumu integrēšana jūsu ikdienā var radīt pārmaiņas gan jums, gan jūsu līdzcilvēkiem, gan arī pacientiem neatkarīgi no tā, vai tiek sasniegts ieteicamais fizisko aktivitāšu līmenis.

Praktiski ieteikumi

Praktiski veidi, kā samazināt sēdēšanu darbā un mājās:

Pārtrauciet sēdēšanu, kad vien varat: klīniskajā un cita veida darbā pie rakstāmgalda ir izplatīti ilgi, nepārtrauktas sēdēšanas laikaposmi. Pat īsa izkustēšanās, stāvēšana, stiepšanās vai īsa pastaiga, palīdz pārtraukt šos ilgstošos sēdēšanas periodus (skatīt piemērus).

Iekļaujiet kustības darbībās, ko jau veicat: kustībai nav jābūt atsevišķam uzdevumam. Pastaigas telefona zvanu laikā, starp pacientiem vai pa ceļam pēc kafijas var summēties dienas laikā.

Stāviet vieglāku uzdevumu veikšanas laikā: piezīmju lasīšanai, e-pasta pārbaudei vai televizora skatīšanās laikā ne vienmēr ir nepieciešams krēsls. Vienkārši pielāgojumi, piemēram, klēpjdatora novietošana augstāk vai stāvgalds var padarīt stāvēšanu par viegli īstenojamu ieradumu.

Izmantojiet ikdienas aktivitātes kā iespēju kustēties: mājsaimniecības darbi, darījumu kārtošana un brīvais laiks piedāvā iespējas aizstāt sēdēšanu ar viegli veicamām aktivitātēm, kāpšanu pa kāpnēm, iešanu kājām vai kustēšanos, skatoties televizoru.

Sakārtojiet savu vidi, lai tā veicinātu kustības: nelielas izmaiņas darba un mājas vidē var veicināt kustības bez lielas piepūles, novietojot priekšmetus tālāk par rokas stiepiena attālumu, iestatot atgādinājumus piecelties vai paturot prātā dažus vienkāršus vingrinājumus.

Atbalsts veselības aprūpes darbiniekiem saistībā ar cilvēku nevēlēšanos vakcinēties

Wed, 03 Dec 2025 13:31:00 +0000

Autores: Davna Holforda (Dawn Holford), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Linda Karlsone (Linda Karlsson), Turku Universitāte, Somija, Frederike Tauberte (Frederike Taubert), Erfurtes Universitāte, Vācija, Emma C. Andersone (Emma C. Anderson), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste, Virdžīnija C. Goulda (Virginia C. Gould), Bristoles Universitāte, Apvienotā Karaliste

Pārskatīt maldīgus priekšstatus par vakcināciju

Vakcinācija ir viens no veiksmīgākajiem sabiedrības veselības instrumentiem – tiek lēsts, ka tā glābj 6 dzīvības katru minūti. Taču vakcinācija saskaras arī ar sabiedrības pretestību, un pastāvīgā dezinformācija grauj sabiedrības uzticēšanos vakcinācijai un rada izaicinājumus veselības aprūpes darbiniekiem, kuri iesaistīti vakcinēšanā. Kā veselības aprūpes darbiniekiem spēt izsekot maldinošu stāstu plūdiem par vakcīnām? Ko viņiem teikt pacientiem, kuri min šos stāstus kā iemeslus nevakcinēties vai nevakcinēt savus bērnus?

Lai gan varētu būt kārdinājums argumentēt, atsaucoties uz faktiem, jāņem vērā, ka koriģēt maldīgos uzskatus par vakcīnām, ko bieži vien veicina dezinformācija, nevar tikai daloties ar faktos balstītu informāciju. Ņemiet piemēru no sen atspēkotā mīta par vakcīnām un autismu: neskatoties uz pētījumiem gadu desmitu garumā un plašiem pierādījumiem, ka starp to nav saistības, veselības aprūpes darbinieki joprojām saskaras ar šīm bažām vecāku vidū. Šādi mīti ir “lipīgi”, jo tie spēlē uz visdziļāk apslēptām cilvēku bailēm, izmantojot spēcīgus stāstus, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet patiesi. Lai uzturētu šos mītus dzīvus sabiedrībā, tos var izmantot arī politisku mērķu sasniegšanai.

Ko veselības aprūpes darbinieki var teikt tiem, kuriem ir maldīgi uzskati par vakcīnām? Viss sākas ar izpratni par to, kas ietekmē cilvēka uzskatus. Iedomāsimies divus vecākus – Tīnu un Tomu. Abi ir noraizējušies, ka viņu bērnu imūnsistēma netiks galā ar visām ieteicamajām vakcinācijām. Šis ir vēl viens izplatīts maldīgs uzskats: fakts ir tāds, ka vakcīnās ir tikai niecīga “deva” vīrusa vai baktērijas, salīdzinot ar reālu slimību. Tomam bažas rada bailes no blakusparādībām, ko var izraisīt vakcīnas. Tīnai bažas rada vēlme, lai viņas bērnam būtu spēcīga “dabiska” noturība pret slimībām. Virspusējo bažu dziļākos virzītājspēkus psiholoģijā dēvē par attieksmes saknēm (dziļākajiem cēloņiem), un tās var motivēt cilvēkus pieķerties saviem maldiem, saskaroties ar maldu atspēkojumiem kā faktiem.

Bieži vien mums ir dabisks impulss labot maldīgos uzskatus, ko dzirdam no citiem. Tomēr pētījumi liecina – ja mēs vispirms apstiprinām, ka izprotam cilvēku attieksmes saknes, tad varam sekmēt to, ka viņi ir atvērtāki savu mītu pārskatīšanai, un tādējādi iespējams palielināt vakcīnu pieņemšanu. Tātad, lai kliedētu Toma bažas, mēs varētu vispirms apliecināt viņam, ka ir normāli vēlēties aizsargāt savu bērnu. Turpretī, lai kliedētu Tīnas bažas, palīdzoši varētu būt atzīt, ka kopumā ir ieteicams izvairīties no nevajadzīgas medikamentu lietošanas. Pēc kontakta izveidošanas un uzticēšanās panākšanas, mēs varam turpināt viņu nepareizo uzskatu kliedēšanu un dalīties ar plašāku informāciju par vakcināciju.

Kā mēs varam sagatavot veselības aprūpes darbiniekus sarunām par vakcīnām?

Labākais veids, kā kliedēt maldīgus uzskatus par vakcīnām, ir pielāgotas, uz dialogu vērstas pieejas. Ja cilvēki var runāt ar veselības aprūpes darbiniekiem, kuriem viņi uzticas attiecībā uz medicīniskiem padomiem, tas var būt ļoti efektīvi vakcinēšanās pieņemšanai. Šādas pieejas piemērs ir empātiskā atspēkošanas intervija – četru soļu sistēma, kas strukturē sarunas par vakcīnām, izmantojot iepriekš aprakstītas uz pierādījumiem balstītas metodes uzticēšanās veicināšanai un kliedē maldīgus uzskatus, vienlaikus respektējot cilvēku attieksmes saknes. Šāda intervija tika izveidota JITSUVAX projekta ietvaros un tā balstās uz citām pieejām, kas ietver dialogu, piemēram, motivējošo interviju.

Tomēr ne vienmēr ir viegli iesaistīties cieņpilnā dialogā ar pacientiem par vakcināciju. Veselības aprūpes darbinieki var uztraukties par konflikta izraisīšanos diskusijas laikā. Daudzi veselības aprūpes darbinieki nav apmācīti, lai būtu gatavi šādām sarunām. Patiesībā, ja veselības aprūpes darbinieki saņem apmācību vai norādījumus, tie parasti balstās uz informācijā bāzētu pieeju, faktu sniegšanu, kas var būt neproduktīvi. JITSUVAX projektā intervēja veselības aprūpes darbiniekus, kuri raksturoja savu vajadzību pēc īpaša atbalsta un stratēģijām, ko viņi varētu izmantot, kliedējot pacientu maldīgos uzskatus par vakcīnām.

JITSUVAX projekta ietvaros tika izstrādāti rīki, lai palīdzētu veselības aprūpes darbiniekiem izmantot empātisko atspēkojošo interviju sarunās par vakcīnām:

• Tīmekļa resursi, kas veselības aprūpes darbiniekiem palīdz izprast 11 attieksmes saknes, kas ir pamatā maldīgiem uzskatiem par vakcīnām.

• Norādījumi par empātiskās atspēkojošās intervijas izmantošanu, lai uzlabotu sarunas par vakcīnām.

• Veselības aprūpes darbinieku apmācība empātiskās atspēkojošajās intervijas pielietošanā.

Esam vadījuši seminārus veselības aprūpes darbiniekiem visā Eiropā, kuri ziņoja par spēcīgiem un ilgstošiem uzlabojumiem pēc apmācību apmeklēšanas, kas palīdzējušas uzlabot prasmes un palielināt pārliecību par sevi sarunās par vakcīnām. Rumānijā veselības aprūpes darbinieki, kuri apmācīti empātiskās atspēkojošās intervijas un motivējošās intervijas izmantošanā, pēc pacientu konsultēšanas novēroja pierakstu skaita pieaugumu uz vakcinēšanos salīdzinājumā ar veselības aprūpes darbiniekiem, kuri nebija izgājuši šīs apmācības.

Mūsu pieredze atspoguļo Pasaules Veselības organizācijas atzinumus, ka komunikācijas prasmju apmācība veselības aprūpes darbiniekiem palīdz veidot viņu pārliecību sarunās par vakcīnām un ir vērtīgs ieguldījums.

Praktiski ieteikumi

Praktiķiem:

• Kā veselības aprūpes darbiniekam jums ir unikāla uzticamas personas loma attiecībā uz medicīniskiem padomiem. Ir jāatzīst, ka saruna ar jums var būtiski ietekmēt pacientu lēmumus par vakcināciju.

• Izpratne par pacientu attieksmes saknēm var būt palīdzoša sarunā. Domājiet par to kā par situācijas diagnostiku, lai zinātu, kādai jābūt pieejai pacienta bažām. Metodes, kas palīdz šajā diagnostikas posmā, ietver atvērtos jautājumus (piemēram, "Kāda informācija pamatotu jūsu lēmumu?"), nevis slēgtos jautājumus (piemēram, "Vai varu jums sniegt kādu informāciju?"), un aktīvas klausīšanās praktizēšanu, pārdomājot pacienta teikto.

• Ir efektīvi, uz pierādījumiem balstīti veidi, kā kliedēt mītus par vakcināciju, vienlaikus saglabājot savstarpēju sapratni. Meklējiet apmācības šajās metodēs, lai stiprinātu savu pārliecību un prasmes risināt sarunas par vakcināciju.

• Jums varētu būt bažas, ka sarunas ar pacientiem aizņem vairāk laika nekā parasti ilgst konsultācija. Komunikācijas pieejas, piemēram, empātiska atspēkojoša intervija, nodrošina metodes, lai maksimāli palielinātu sarunas efektivitāti pat tad, ja jums ir tikai dažas minūtes. Būtiskāk ir veidot uzticēšanos un likt pamatu turpmākām diskusijām, nekā sniegt informāciju, kas netiks uztverta pozitīvi.

• Turpiniet praktizēt apgūtās komunikācijas prasmes un paņēmienus – prasmes parasti uzlabojas, pielietojot tās praksē.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Pārdomājot, kā novecojot saglabāt aktivitāti un veselību

Tue, 14 Oct 2025 08:15:00 +0000

Autore: Aina Čalabajeva (Aïna Chalabaev), Grenobles Alpu Universitāte, Francija

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe

Jau iepriekšejās tēmās esam minējuši, ka pētījumos ir labi pierādīti ieguvumi no regulārām fiziskajām aktivitātēm veselībai cilvēkiem vecumā pēc 65 gadiem. Pasaules Veselības organizācija ir noteikusi skaidras vadlīnijas par tādu aktivitāšu apjomu un veidu, kas saistīti ar ieguvumiem veselībai. Tomēr visā pasaulē vecāka gadagājuma cilvēki joprojām ir viena no neaktīvākajām iedzīvotāju grupām.

Viens-der-visiem pieejas ierobežojumi

Jāuzsver, ka ar izpratnes veicināšanu par ieguvumiem no fiziskajām aktivitātēm vien nepietiek; jāpārvar plaisa starp nodomu un uzvedību. Veselības psiholoģijas pētnieki ir izstrādājuši virkni uz teoriju balstītu metožu veselīgas uzvedības veicināšanai. Tomēr dažas metodes, kas ir efektīvas jaunākiem pieaugušajiem, var būt neefektīvas vai pat kaitīgas vecāka gadagājuma pieaugušajiem, un tas akcentē nepieciešamību pēc pielāgotām pieejām.

Vecuma diskriminācija jeb eidžisms: slēpts šķērslis fiziskām aktivitātēm

Vecuma diskriminācija ir šķērslis, kas raksturīgs tieši vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tas ietver stereotipus (uzskatus, pārliecības), aizspriedumus (ietekmes) un/vai diskrimināciju (uzvedību). Lai gan stereotipi var būt pozitīvi, tie visbiežāk mēdz būt negatīvi, un 20. gadsimtā šī tendence ir pastiprinājusies. Šādi stereotipi veicina diskrimināciju. Aptuveni 35% pieaugušo vecumā no 65 gadiem sastopas ar diskrimināciju ikdienas dzīvē, un viens no 17 pieaugušajiem vecumā no 50 gadiem – veselības aprūpes jomā.

Veselības aprūpes speciālisti bieži tiek izglītoti par novecošanos, tikai skatoties caur slimību un veselības pasliktināšanās prizmu. Apvienojumā ar ikdienas saskarsmi ar trausliem vecāka gadagājuma cilvēkiem, tas var pastiprināt eidžisma pozīciju. Pretēji tam eksperimentālos pētījumos gūti stereotipiem pretēji dati (piemēram, par senioru īpatsvaru, kuri veic brīvprātīgo darbu, strādā vai attīsta jaunas prasmes). Šādos pētījumos arī tiek veicināti kontakti starp dažādām paaudzēm, lai mainītu uztveri, t.i. – tiek atbalstīta jēgpilna dažādu paaudžu cilvēku sadarbība, īpaši – starp jaunākām un vecākām vecuma grupām.

Vecāka gadagājuma pieaugušie papildus diskriminācijai var arī internalizēt ar vecumu saistītus stereotipus. Bekas Levijas (Becca Levy) komanda piedāvāja modeli par to, ka iepriekš dzīvē apgūtie stereotipi ietekmē vecāka gadagājuma pieaugušo pašuztveri, veselību un ilgmūžību. Piemēram, jauniešiem ar negatīviem vecuma stereotipiem ir lielāka iespēja pēc 30 gadiem piedzīvot sirds un asinsvadu slimības. Uzskatu par novecošanos nozīmību var izskaidrot ar to ietekmi uz veselības uzvedību, jo tie, kuriem ir pozitīva attieksme pret savu novecošanu, biežāk paliek aktīvi un pieņem veselīgus ieradumus.

Intervences vecuma diskriminācijas un tās ietekmes mazināšanai

Vairākos pētījumos ir pārbaudīti veidi, kā veicināt pozitīvu pašuztveri par novecošanos, īpaši saistībā ar fizisko aktivitāti. Piemēram, Beijers (Beyer) un līdzautori (2019) veica nejaušinātu pētījumu ar 84 trausliem, neaktīviem vecāka gadagājuma pieaugušajiem (vidējais vecums ~77 gadi). Viena grupa saņēma standarta pielāgotas fiziskās aktivitātes (APA); otra saņēma APA un arī pašuztveres moduli. Tas ietvēra četras sesijas 12 nedēļu laikā, kas bija vērstas uz stereotipu pārskatīšanu, mācoties par novecošanos un mainot negatīvu pašuztveri. Intervences grupa uzrādīja pozitīvāku novecošanās uztveri un psihiskās veselības uzlabošanos.

Eksperimentālos pētījumos ir atklātas vēl niansētākas stereotipu sekas. Tie liecina, ka gados vecāku pieaugušo pakļaušana negatīviem stereotipiem klīnisko testu laikā pasliktina sniegumu uzdevumos, kas saistīti ar atmiņu vai satvēriena spēku. Vienā pētījumā tika atklāts, ka "vecāka gadagājuma pieaugušā" identitātes aktivizēšana samazināja satvēriena spēku gandrīz par 50%. Šī mehānisma aktivēšana var notikt nemanāmi – mijiedarbojoties ar jaunākiem veselības aprūpes speciālistiem, lūdzot norādīt vecumu veidlapās tieši pirms klīniskās testēšanas vai saņemot informāciju, ka tiek pārbaudītas vecumam atbilstošas spējas. Tāpēc veselības aprūpes speciālistu uzdevums ir garantēt klīnisko vidi, kas ir brīva no vecuma diskriminācijas norādēm, piemēram, izvairoties lūgt gados vecākiem pieaugušajiem norādīt savu vecumu pirms klīniskā testa veikšanas.

Kopumā vecuma diskriminācijas mazināšana prasa daudzpusīgus centienus: jāveicina izpratne un jāmaina sabiedrības uzskati, vienlaikus dodot iespēju senioriem mainīt savu uztveri par novecošanos. Lai sasniegtu šo mērķi, ir svarīgas intervences, kas balstītas zinātnē.

Praktiski ieteikumi

• Aktīvi pārdomājiet savas pieņēmumus par vecāka gadagājuma pieaugušajiem un sekojiet līdzi jaunākajām zinātniskajām atziņām, lai veidotu objektīvus ieskatus.

• Padomājiet par to, kā jūs varētu konsultācijās integrēt pozitīvas novecošanās vēstījumus, īpaši par to, ka vecāka gadagājuma cilvēki var palielināt spēku un apgūt jaunas prasmes.

• Pieminiet veidus, kā pozitīvi uzskati par novecošanos ir saistīti ar ilgtermiņa aktivitāti un veselību.

• Izvairieties no negatīvām norādēm, piemēram, aprakstot testa rezultātus kā “atkarīgus no vecuma" vai salīdzinot tos ar jaunākiem pieaugušajiem.

• Iedrošiniet vecāka gadagājuma cilvēkus iesaistīties dažādas paaudzes ietverošās programmās, kur jaunāka un vecāka gadagājuma cilvēki sadarbojas vienu un to pašu uzdevumu veikšanā.

Virs ūdens: Slīkšanas novēršanas profilakse visos līmeņos

Fri, 15 Aug 2025 09:45:00 +0000

Autores: Kaira Hamiltona (Kyra Hamilton), Grifita Universitāte, Austrālija, un Eimija Pedena (Amy Peden), Jaunās Dienvidvelsas Universitāte, Austrālija

Slīkšana ir viens no galvenajiem, tomēr lielā mērā novēršamiem nāves un traumu cēloņiem, kas palicis nenovērtēts. Ir izplatīts mīts, ka slīkšana ne vienmēr ir letāla. Slīkšanas definīcija tika pārskatīta, lai precizētu, ka slīkšana ir process, nevis rezultāts. Slīkšanas procesa rezultāti var būt nāve (letāla slīkšana) vai izdzīvošana ar vai bez paliekošām sekām, piemēram, cerebrālā insulta un citiem neiroloģiskiem traucējumiem, ko izraisa skābekļa trūkums smadzenēs (ne letālas slīkšanas gadījumā). Plašsaziņas līdzekļos bieži tiek lietoti tādi termini kā "sausā slīkšana", "sekundāra slīkšana" vai "gandrīz noslīkšana", taču tie ir novecojuši un medicīniski neprecīzi, tāpēc ir pienācis laiks beigt tos lietot.

Kas un kur slīkst?

Pasaules Veselības organizācija (PVO) lēš, ka 2021. gadā pasaulē noslīkstot gāja bojā 300 000 cilvēku — tas ir vairāk nekā 30 cilvēku katru stundu. Pie tam šī statistika neietver nāves gadījumus noslīkstot plūdu un ūdens transporta negadījumu, piemēram, laivu apgāšanās un prāmju nogrimšanas rezultātā. Valstīs ar augstiem ienākumiem, piemēram, Austrālijā, šādu nelaimes gadījumu iekļaušana palielina slīkšanas rādītājus par 40 %; valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem pieaugums, visticamāk, ir vēl lielāks.

PVO pirmajā globālajā ziņojumā par slīkšanas novēršanas profilaksi ir norādīts, ka bērni līdz piecu gadu vecumam veido 24 % no visiem slīkšanas gadījumiem pasaulē, un vēl 19 % gadījumu tas notiek ar bērniem vecumā no 5 līdz 14 gadiem. Slīkšanas rādītāji ir trīs reizes augstāki valstīs ar zemiem un vidējiem ienākumiem un tie veido 92 % no visiem nāves gadījumiem noslīkstot. Fatālās slīkšanas rādītāju skaits vīriešu vidū ir divreiz lielāks nekā sieviešu vidū. Maziem bērniem visaugstākās riska zonas slīkšanai ir peldbaseini un ūdenstilpnes ap māju, savukārt pieaugušajiem lielāks risks ir dabiskajās ūdenskrātuvēs, piemēram, upēs, ezeros, dīķos, pludmalēs un okeānos.

Kas palielina risku un kas palīdz novērst slīkšanu?

Neskaitot vecumu, dzimumu un atrašanās vietu, slīkšanas risku palielina vairāki citi faktori. Tie ietver, piemēram, indivīda prasmes un uzvedību, piemēram, peldēšanas prasmes, ieiešanu plūdu ūdeņos, alkohola lietošanu un dažādas veselības problēmas, kas var palielināt apdraudējumu.

Citi faktori ir saistīti ar pašu ūdenstilpni: vai bērni tiek uzraudzīti un vai ir uzstādītas barjeras, lai novērstu netīšu piekļuvi; vai ir veikts dabiskajām ūdenstilpnēm raksturīgo apdraudējumu novērtējums un ir pārliecība par to novēršanu; vai ir izpratne par bīstamām straumēm, spēcīgām un mainīga virziena straumēm un zemūdens apdraudējumiem, piemēram, upē iekritušiem kokiem; un vai cilvēki izvēlas peldēties uzraudzītās vietās, piemēram, publiskos peldbaseinos un pludmalēs, ko uzrauga glābēji.

Daudzi citi faktori ietekmē slīkšanas risku, bet, par laimi, pastāv uz pierādījumiem balstītas profilakses stratēģijas. Piemēram, Austrālijā likumdošana par peldbaseinu žogiem apvienojumā ar izglītošanas un piespiedu ietekmes līdzekļiem ir samazinājusi bērnu slīkšanas nāves gadījumus peldbaseinos par vairāk nekā 50%. Līdzīgi arī Bangladešā programmas skolas vecuma bērniem par izdzīvošanu peldot ir izrādījušās izmaksu ziņā efektīvas, ievērojami samazinot nāves gadījumu skaitu, bērniem noslīkstot.

Likumi, kas nosaka drošības pasākumu ievērošanu uz laivām un kuģiem, piemēram, glābšanas vestu valkāšanu, palīdz samazināt slīkšanas risku, pārvietojoties pa ūdeni. Vienlaikus pētījumi par slīkšanu, tostarp slīkšanas reģistruuzturēšana un pārbaude, palīdz mums uzzināt vairāk par šo problēmu un atrast labākus veidus, kā to novērst.

Sistēmas līmeņa ("s-ietvara") stratēģijas, piemēram, iepriekš minētie likumi un noteikumi, var palīdzēt veidot drošāku uzvedību visā populācijā. Tomēr, ja tās tiek apvienotas ar individuālā līmeņa ("i-ietvara") intervencēm, piemēram, izglītošanu, sociālo atbalstu, prasmju apmācību, kopējā ietekme uz slīkšanas novēršanu var būt vēl lielāka.

Pētījumi liecina, ka cilvēku domas un izjūtas būtiski ietekmē viņu veselības uzvedību, tostarp drošu uzvedību pie ūdens. Piemēram, tādas lietas kā iepriekšējā pieredze; uzskati par drošas uzvedības priekšrocībām un trūkumiem un pārliecība par spēju rīkoties; darbības plānošana un riska uztvere, sociālais spiediens un lomas, kurās cilvēki sevi redz, ietekmē to, vai cilvēks veic pasākumus, lai novērstu slīkšanu.

Tikai ar zināšanām par drošību uz ūdens nepietiek, lai ilgtermiņā mainītu uzvedību. Tāpēc slīkšanas profilakses programmām jāizmanto pārbaudītas psiholoģiskās stratēģijas, lai patiešām panāktu pārmaiņas. Tā vietā, lai tikai brīdinātu par briesmām, tām jākoncentrējas uz pozitīvajiem ieguvumiem no drošības, piemēram, drošu izklaidi. Tām arī jāparāda, ka drošība uz ūdens ir normālas dzīves sastāvdaļa, iesaistot apmācībā draugus un ģimeni.

Veidojot pārliecību, ierobežojot piekļuvi riskantām vietām un mudinot cilvēkus plānot un sekot līdzi saviem drošības paradumiem, tiek veicinātas ilgstošas uzvedības izmaiņas.

Ko mēs varam darīt, lai nākotnē samazinātu noslīkšanas risku?

Kopš 2000. gada letālu slīkšanas gadījumu skaits pasaulē ir samazinājies par 38%, kas ir liels sasniegums. Taču progress nav bijis vienmērīgs. Daži reģioni, īpaši tie, kuros ir mazāk resursu, joprojām saskaras ar lielām problēmām, tostarp pieaugošiem riskiem, ko rada klimata pārmaiņas un migrācija pāri jūrām. Lai turpinātu virzīties uz priekšu, mums ir nepieciešami praktiski risinājumi, kas apvieno gan individuālas (piemēram, attieksmes maiņa par drošību uz ūdens), gan plašākas sistēmiskas izmaiņas (piemēram, labāka infrastruktūra un politikas). Šajos centienos varētu iesaistīties dažādas ieinteresētās puses, piemēram, valdība, kopienas, NVO un privātpersonas, kas var sniegt jēgpilnu ieguldījumu noslīkšanas novēršanā gan individuālā, gan sistēmas līmenī.

Praktiski ieteikumi

• Iestāties par stingrākiem likumiem, to izpildes kontroli un izglītošanu, lai novērstu slīkšanu. Tas ietver tādus pasākumus kā likumdošanu par baseinu žogiem, drošības standartus un marķējumu pārnēsājamiem baseiniem, kā arī alkohola lietošanas aizlieguma zonu izviešana augsta riska vietās, piemēram, pludmalēs un upju krastos. Tas nozīmē arī veicināt drošību uz ūdens kā daļu no plašākas sistēmas, piemēram, peldēšanas nodarbībām skolās un apmācības par drošību plūdos, iegūstot autovadītāja apliecību.

• Veicināt drošību uz ūdens, koncentrējoties uz to, kā cilvēki par to domā un jūtas. Tas ietver pozitīvas attieksmes veicināšanu, piemēram, izpratni par priekšrocībām glābšanas vestu valkāšanai vai bērnu pieskatīšanai pie ūdens. Tas nozīmē arī palīdzēt cilvēkiem justies pārliecinātiem par savu spēju saglabāt drošību, piemēram, izvairīties no braukšanas cauri plūdu ūdeņiem, valkāt glābšanas vestes, braucot ar laivu, un ierobežot alkohola lietošanu pie ūdens.

• Plānot aktivitātes uz ūdens. Tas nozīmē panākt, lai cilvēki pirms došanās pie ūdens pārdomātu drošības pasākumus, piemēram, paņemtu līdzi glābšanas vestes vai izvēlētos drošu maršrutu plūdu laikā. Sagatavotība palīdz novērst slīkšanu un nodrošina visu cilvēku drošību.

• Padarīt drošību uz ūdens par normālu ikdienas dzīves sastāvdaļu, piemēram, valkāt glābšanas vestes, rūpīgi pieskatīt bērnus un izvairīties no alkohola lietošanas pie ūdens. Ja šāda uzvedība ir izplatīta, to atbalsta draugi un ģimene, tad šādi rīkojas arvien vairāk cilvēku, tādējādi veicinot drošību visiem.

• Atzīmējiet Pasaules noslīkšanas novēršanas dienu 25. jūlijā. Apstājieties, lai pieminētu novēršamas slīkšanas dēļ zaudētās dzīvības un pārdomātu, kā mēs varam padarīt aktivitātes uz ūdens drošākas. Apņemieties mudināt kādu iemācīties peldēt, pašiem apmeklēt peldēšanas nodarbības, vairot izpratni par slīkšanas novēršanu vai vienkārši izbaudīt ūdeni, vienlaikus rādot drošas uzvedības piemēru citiem.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane

MyLifeTool: uz cilvēku centrēta, holistiska pieeja pašvadībai cilvēkiem ar ilgstošām slimībām

Thu, 17 Jul 2025 07:46:00 +0000

Autores: Dr. Stefanija Kilinča (Stephanie Kılınç), Tīsaidas Universitāte, Apvienotā Karaliste, un Džo Kola (Jo Cole), Tīsas ielejas, Daremas un Ziemeļjorkšīras Neiroloģisko slimību alianse, Lielbritānija

Ilgtermiņa slimības rada lielas bažas pasaules veselības aprūpes sistēmām, ņemot vērā to augsto izplatībuun slimību slogu, kā arī to nozīmīgo ietekmi uz ilgstošiem dzīves gadiem ar invaliditāti. Tām ir arī būtiska negatīva ietekme uz ar veselību saistīto dzīves kvalitāti un tās tiek raksturotas līdztekus lielākai trauksmes un depresijas izplatībai nekā vispārējā populācijā.

MyLifeTool ir pašvadības rīks cilvēkiem, kuri dzīvo ar jebkuru ilgstošu slimību (piemēram, diabētu, multiplo sklerozi, hroniskām sāpēm, astmu, trauksmi, neirālās attīstības traucējumiem, iegūtu smadzeņu traumu, fibromialģiju). Tas izstrādāts sadarbībā ar cilvēkiem, kuri cieš no ilgstošām slimībām, Neuro Key biedriem un psihologiem no Tīsaidas Universitātes. Šis rīks veidots, pamatojoties uz pašvadības sistēmu cilvēkcentrētā un nepamācošā perspektīvā. Projekta centrā bija cilvēki ar ilgstošām slimībām, kuri noteica, kāds būs MyLifeTool un izvēlējās tā nosaukumu.

Mūsu pieeja pašvadībai

Ilgstošu slimību pašvadības stratēģijas bieži vien koncentrējas uz medicīniskajiem galaiznākumiem un pārvaldības stratēģijām, kā arī pārlieku fokusējas uz uzvedības maiņu, ignorējot sociālo un attiecību kontekstu. Turpretī ilgstošu slimību gadījumos pašvadību var uzskatīt par plūstošu procesu mūža garumā, kas var mainīties atkarībā no dzīves apstākļiem un simptomu izmaiņām. Tā rezultātā ierosināts pāriet no instruējošām pašvadības pieejām uz rīkiem, kas stimulē cilvēkus apsvērt un attīstīt individuālos pašvadības resursus. To paturot prātā, mēs uzlūkojam pašvadību kā ceļu uz jēgas un mērķa atrašanu vai saglabāšanu dzīvē. Tas ir nepārtraukts process, kam cilvēki pieiet no savas individuālās perspektīvas, lai tas atbilstu viņu dzīvei, mērķiem, vajadzībām un izmaiņām veselības stāvoklī. Vienlaikus tas ir par cilvēku, nevis viņa diagnozi. Šī iemesla dēļ liela daļa MyLifeTool veidota tā, lai tā lietotāji pārdomātu, kuras pašvadības stratēģijas der vai neder tieši viņiem.

MyLifeTool struktūra

MyLifeTool sastāv no piecām grāmatiņām par dažādām pozitīvās psiholoģijas aktivitātēm, kas mudina cilvēkus izpētīt savas stiprās puses. Pētījumi liecina, ka mērķtiecīga dzīve cilvēkiem ar ilgstošām slimībāmir svarīga un tā ir saistīta ar personīgo izaugsmi un labākiem veselības rādītājiem.

1. grāmatiņa: “Es un mana slimība” aplūko identitāti un spēju sākt uztvert sevi pozitīvākā gaismā. Tā ir par laipnāku attieksmi pret sevi un apzināšanos, ka tavu būtību nenosaka tava slimība. Grāmatiņa satur aktivitātes, kas mudina cilvēkus domāt par to, kas viņi ir, kādas ir viņu vērtības un ko viņi sagaida no sevis.

2. grāmatiņa: “Sava ķermeņa pieņemšana” piedāvā plānošanas un dzīves norišu tempa noteikšanas stratēģijas, kas bieži tiek aplūkotas pašvadības programmās. Aktivitātes mudina ieklausīties savā ķermenī, atpazīt, kad esat izdarījis pārāk daudz, un pārdomāt veidus, kā pārvaldīt savu enerģijas līmeni.

3. grāmatiņa: “Uzņemties kontroli” ir par savu stipro pušu atpazīšanu, dzīvesspēka veidošanu un maksimālu labo dienu izmantošanu. Tā mudina būt aktīvākam savas slimības pārvaldībā, uzzināt vairāk par savu slimību un to, ko tā ienes jūsu dzīvē. Aktivitātes ietver mērķu izvirzīšanu un stipro pušu apzināšanu.

4. grāmatiņa: “Saikne ar citiem” norāda uz atbalsta saņemšanas nozīmi, kā arī ieguvumiem no atbalsta sniegšanas, jo abi šie aspekti var stiprināt dzīves jēgas un mērķa apziņu. Aktivitātes skaidro, kā atklāt citiem, piemēram, ģimenei un draugiem, kā arī medicīnas un citiem speciālistiem, savas vajadzības.

5. grāmatiņa: “Kas man ir svarīgs” aplūko to, kas piešķir dzīvei jēgu un kā atrast laiku sev. Cilvēki atrod jēgu dažādos veidos: nodarbinot sevi; atrodot iemeslu no rīta celties no gultas; izaicinot sevi.

Refleksijas albums

Lai veicinātu refleksiju, MyLifeTool piedāvā arī albumu – radošu telpu, kas var palīdzēt cilvēkiem pārdomāt savu pieredzi, mērķus un sasniegumus. Albums ir bez direktīvām instrukcijām, tāpēc cilvēki var to pielietot dažādām sev piemērotām radošām aktivitātēm un tehnikām vai arī izmantot albumu kā dienasgrāmatu. Šādas radošas pieejas dod iespēju cilvēkiem detalizēti izpētīt savu pieredzi un autentiskā/individuālā veidā pārdomāt tās nozīmi.

MyLifeTool izmanto Lielbritānijas brīvprātīgā sektora organizācijas un psihiskās veselības speciālisti. Tas ir pieejams bez maksas tiešsaistē, lai cilvēki ar ilgstošām slimībām vai arī profesionāļi, kuri strādā ar šiem pacietiem/ klientiem, to varētu pielietot patstāvīgi.

MyLifeTool novērtējums

Cilvēki, kuri lietoja MyLifeTool 12 nedēļas, atzina, ka tas ir noderīgs atbalsts pašvadīšanā, personīgajā izaugsmē un veicina ilgtermiņa veselības stāvokļa pieņemšanu. Labizjūtas mērījumi, kas veikti pirms un pēc rīka lietošanas, apstiprina arī pašefektivitātes, iespējošanas un sava dzīves ritma noteikšanas prasmju uzlabošanos.

Praktiski ieteikumi

Redziet cilvēku kopumā, nevis diagnozi: ilgtermiņa veselības problēmas ietekmē visus cilvēka dzīves aspektus. Mēs varam palīdzēt cilvēkiem pārdomāt, kā veselības problēmas ienākušas viņu dzīvē, ņemot vērā iespējamās izmaiņas viņu veselības stāvoklī, dzīves apstākļos, vajadzībās un nākotnes mērķos.

Pašvadība notiek nepārtraukti: cilvēks nevar apgūt savas slimības pašvadību īsos kursos. Ilgtermiņa veselības problēmas var saglabāties visu mūžu, un to simptomi un ietekme var mainīties. Mudinot cilvēkus domāt par pašvadības aspektiem, ir iespējams palīdzēt viņiem ilgtermiņā pielāgoties dzīves apstākļu un veselības stāvokļa izmaiņām.

Nozīme un mērķis: Atbalstiet cilvēkus ar ilgtermiņa veselības problēmām, lai viņi pārdomātu un izpētītu, kas piešķir viņu dzīvei jēgu un mērķi.

Koncentrēšanās uz stiprajām pusēm: Cilvēki, kuri izmantojuši MyLifeTool, pozitīvi novērtē fokusēšanos uz to, ko cilvēki ar ilgstošām slimībām spēj paveikt, nevis uz to, ko viņi nespēj.

Tulkojums: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe