Integratīvais pielāgošanās modelis nepārtrauktiem izaicinājumiem (IMACC): biopsihosociālās pielāgošanās izpratne un atbalstīšana
Autori: Lis Dreijers Hammonds (Lis Dreijer Hammond), Alborgas universitāte (Dānija), Kristians Karlsens Hansesn (Christian Karlsen Hansen) un Martins Lēmkūls Kristensens (Martin Lehmkuhl Kristensen), Bēgļu rehabilitācijas centrs, Ziemeļjitlandes reģionālais veselības dienests (Dānija), un Šalotte Glintborga (Chalotte Glintborg), Alborgas universitāte (Dānija)
Pēc saslimšanas vai citiem nozīmīgiem negatīviem dzīves notikumiem, dzīve bieži vien vairs neatgriežas iepriekšējas sliedēs. Cilvēkiem, kuri dzīvo ar ilgstošiem veselības traucējumiem, izaicinājums nav tikai simptomu pārvaldīšana, bet arī pielāgošanās citādai dzīvei. Ja šis pielāgošanās process tiek traucēts, tas var veicināt trauksmi, depresiju, sliktākus fiziskās veselības galarezultātus un biežāku veselības aprūpes pakalpojumu izmantošanu.
Aplēses par to, cik veiksmīgi cilvēki pielāgojas ilgstošām saslimšanām, būtiski atšķiras atkarībā no izmantotajām pielāgošanās mērīšanas metodēm. Nepietiekamu pielāgošanos sastop no 16,9% līdz 62%, savukārt, labu pielāgošanos – no 13% līdz 36,3%. Pasaulē vairāk nekā viens miljards cilvēku dzīvo ar vairākiem ilgstošiem veselības traucējumiem vienlaikus. Ja līdz pat divām trešdaļām no viņiem saskaras ar pielāgošanās grūtībām, ir steidzami nepieciešams uzlabot atbalstu pielāgošanās procesam ilgstošu veselības problēmu gadījumos.
Pielāgošanās nav tikai līdzestība medicīniskām rekomendācijām vai veselības uzvedības maiņa. Integratīvais pielāgošanās modelis nepārtrauktiem izaicinājumiem (IMACC) (iepriekš – “hroniskām saslimšanām”) ir teorija par biopsihosociālo pielāgošanās procesu, kā to pieredz pats cilvēks. Šis modelis tika izstrādāts pētījumā par 2. tipa diabētu un vēlāk pārbaudīts arī pieaugušajiem ar epilepsiju. Sadarbība modeļa izmantošanā var palīdzēt tiešāk izprast cilvēka individuālo pielāgošanās procesu.
Pielāgošanās ir normāls process visa mūža garumā – dzīvei mainoties, maināmies arī mēs. Taču negatīvām dzīves pārmaiņām var būt grūti pielāgoties. Modelis paredz – lai ikdienas dzīvē funkcionētu pēc iespējas labāk, dažkārt nepieciešams mainīt domāšanas un uzvedības modeļus, kas jaunajos apstākļos vairs nav noderīgi. Šādas pārmaiņas sauc par pielāgošanās uzdevumiem. Veiksmīga to īstenošana veicina labāku pielāgošanos, funkcionālāku ikdienu un pozitīvas identitātes pārmaiņas.
Savukārt, pielāgošanās grūtības var rasties tādu apstākļu dēļ, kas kavē pārmaiņu procesu. Tas var apturēt pielāgošanos un ilgtermiņā novest pie sliktākas psihiskās un fiziskās veselības, kā arī negatīvām identitātes pārmaiņām.
Kā strukturēts IMACC pielāgošanās modelis
Modelis sastāv no trim savstarpēji saistītiem līmeņiem.
1. līmenis: personība un dzīves pārmaiņas.
Šis līmenis ietver iepriekšējo personību, uzskatus un uzvedības modeļus. Uzmanība tiek pievērsta aspektiem, kas var ietekmēt pielāgošanās procesu – gan kā šķēršļi, gan kā resursi. Tāpat nozīmīga ir negatīvu dzīves notikumu pieredze, kas izraisījusi nepieciešamību pielāgoties. Šī pieredze var ietekmēt pielāgošanos gan negatīvi (piemēram, negatīva pieredze veselības aprūpē), gan pozitīvi (piemēram, saņemtais atbalsts).
2. līmenis: nepārtrauktais pielāgošanās cikls.
Šis līmenis sastāv no piecām jomām ar konkrētiem pielāgošanās uzdevumiem.
Saskaroties ar ilgstošām veselības problēmām vai invaliditāti, cilvēks sāk ar situācijas izvērtēšanu (Taking Stock). Viņš apstrādā tādas sākotnējās emocionālās reakcijas kā šoku, dusmas u.c. un pārdomā, kas dzīvē būtu jāmaina, lai atkal varētu funkcionēt. Tas ietver pielāgošanās motivācijas attīstīšanu.
Pēc tam cilvēks pāriet uz mācīšanās posmu (Learning), iegūstot zināšanas par veselības stāvokli un iespējām, kā arī apgūst nepieciešamās pašaprūpes prasmes un emociju pārvarēšanas stratēģijas. Tas bieži nozīmē arī jaunu attieksmju veidošanos pret dzīvi un citiem cilvēkiem. Nozīmīga loma ir arī apkārtējiem. Ģimene, darbs, veselības aprūpes speciālisti un plašāka sociālā vide būtiski ietekmē pielāgošanās procesu, tāpat kā cilvēka uztvere par saviem apkārtējiem un savām lomām dzīvē.
Pielāgošanās gaitā nepieciešams arī “atlaist” (Letting Go) – pieņemt zaudējumus, kas saistīti ar iepriekšējo funkcionēšanu vai nākotnes plāniem, kuri vairs nav iespējami. Var būt nepieciešams atteikties arī no attieksmēm vai uzvedības modeļiem, kas jaunajā situācijā vairs nedarbojas. Laika gaitā cilvēks var pieņemt un integrēt (Accept and Integrate) jauno dzīvošanas veidu, iekļaujot un uzturot jaunās attieksmes un uzvedības modeļus ikdienā.
Būtiski uzsvērt, ka katrā jautājumā, kas prasa pārmaiņas, cilvēks iziet cauri šim nepārtrauktajam adaptācijas ciklam, kas nozīmē, ka vairākās jomās pielāgošanās var noritēt vienlaicīgi.
3. līmenis: uzturošais cikls.
Šis līmenis raksturo to, kas notiek īpaši sarežģītos brīžos. Tas balstās klasiskā kognitīvi biheiviorālā uzturošajā ciklā, taču ar vienu atšķirību: domāšanu raksturo konflikts starp situācijas izvērtēšanu vai mācīšanos (atkarībā no tā, kurā posmā adaptācijas process ir apstājies), “atlaišanu” un apkārtējo vidi.
Piemēram, tipiskā situācijā sievietei var būt grūti iemācīties vairāk rūpēties par sevi, jo viņa nespēj atteikties no savas lomas, kā tādam cilvēkam, kurš gatavo ēst un rūpējas par māju, baidoties kļūt par “sliktu māti” vai “sliktu sievu”. Tuvu attiecību saglabāšana sociālajā vidē viņai šķiet svarīgāka nekā rūpes par sevi, kur būtisku lomu spēlē motivācija jeb iekšējā attieksme.
Praktiski ieteikumi
Nosakiet personīgi nozīmīgu mērķi:
Palīdziet cilvēkam pārdomāt, kādas izmaiņas ikdienā varētu pozitīvi ietekmēt viņa dzīvi (piemēram, veselības paradumu maiņa). Pārrunājiet, kā šīs pārmaiņas integrēt ikdienā. Jo konkrētāks plāns (laiks, vieta u.tml.), jo vieglāk to sākt īstenot.
Jautājiet: Ko šīs pārmaiņas nozīmētu jums? Kas notiktu, ja pārmaiņas netiktu veiktas?
Nozīmīgi mērķi stiprina motivāciju.
Strādājiet ar šķēršļiem:
Kopīgi pārskatiet iepriekšējos mēģinājumus ieviest pārmaiņas un normalizējiet grūtības. Pārrunājiet nesenākos mēģinājumus ieviest pārmaiņas un mēģiniet saklausīt, kādi uzskati un vērtības slēpjas aiz cilvēka teiktā, piemēram: “Man vispirms jāpalīdz citiem, pēc tam sev” vai “Es nedrīkstu atpūsties, kamēr darbs nav pabeigts”.
Izvērtējiet apkārtējo cilvēku nozīmi:
Jautājiet cilvēkam, kā pārmaiņas ietekmēs tuvās attiecības. Piemēram, kādas varētu būt sekas, ja jāpalielina pašaprūpe, un tas nozīmētu mazākas iespējas darīt kaut ko citu labā? Ko tas nozīmētu viņa identitātei (kā cilvēks uztver izmaiņas dzīves lomām?) Ko, viņaprāt, domās vai darīs citi?
Atbalstiet pārrunas par pārmaiņām:
Ko cilvēkam būtu nepieciešams pārrunāt ar citiem? Būtu nepieciešams iegūt iespēju jautāt, ko šīs pārmaiņas nozīmē citiem, nepaļaujoties tikai uz saviem pieņēmumiem. Varētu būt nepieciešams vienoties par ikdienas rutīnas pielāgošanu vai attīstīt prasmes komunicēt par savām vajadzībām, piemēram, par mainīgu sāpju līmeni, ko citi varētu sagaidīt no cilvēka spējas kaut ko šodien paveikt.
Veiciniet spēju apzināties savu ķermeni:
Palīdziet cilvēkam labāk izprast ķermeņa simptomus un sajūtas, to nozīmi un izmantošanu pašaprūpes vadīšanai. Atbalstiet arī stresa pārvaldīšanas apgūšanu, kas saistīta ar uzvedības maiņu un tās ietekmi uz tuvām attiecībām.
Tulkojusi: Ieva Ērgle, Gunta Freimane, Zane Gulbe